Labāka sadarbība ar ārstu palīdz izprast ārstēšanos ar insulīna preparātiem

mm

Gunta Freimane

Psiholoģijas maģistre, “Diabēts un Veselība” atbildīgā redaktore, Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja

una_gailisa_foto

Intervija ar Unu Gailišu

Endokrinoloģe, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Endokrinoloģijas centra Ambulatorās daļas vadītāja

rudens-2016-sadarbiba

Daudziem 2.tipa cukura diabēta pacientiem pienāk brīdis, kad ārsts piedāvā uzsākt ārstēšanos ar insulīna preparātiem. Tāpat kā tas mēdz būt jebkuru dzīves pārmaiņu gadījumā, arī par ārstēšanās uzsākšanu ar insulīnu ne vienmēr ir viegli uzreiz teikt “jā” un spert soli nezināmajā… Lai kliedētu jūsu bažas un šaubas, kā arī palīdzētu labāk izprast nepieciešamību un ieguvumus, uzsākot ārstēšanos ar insulīnu, lūdzu skaidrojumu dr. Unai Gailišai.


Visbiežāk mēs dzīvē negribam neko daudz mainīt…

U. Gailiša: Tas, ka cilvēki baidās no nezināmā, ir pilnīgi normāli, tāpēc, izdzirdot vārdus “insulīna injekcijas”, pacientiem var rasties pretestība. To nosaka daudzi faktori: diabēta pacienti šaubās par to, vai izmaiņas ārstēšanā tiešām nepieciešamas, nezina, kāds būs ieguvums, un viņus māc bažas par to, ka injicēšana ir tehniski sarežģīta, var izraisīt “atkarību no ārsta” vai “atkarību no insulīna”. Tomēr ir arī pacienti, kuri ir noskaņojušies uzsākt ārstēšanos ar insulīnu un neatliek lēmuma pieņemšanu. Iespējams, šie diabēta pacienti lēmumu jau pārrunājuši ar ģimenes ārstu, lasījuši un pārdomājuši šo lēmumu.


Dažkārt cukura diabēta pacients tieši tad, kad ārsts iesaka uzsākt ārstēšanos ar insulīnu, sāk pārdomāt iespēju rūpīgāk ievērot diētas ieteikumus, vairāk laika veltīt fiziskām aktivitātēm.

U. Gailiša: Jā, daudzi diabēta pacienti, tāpat kā cilvēki bez cukura diabēta, katra gada 1. janvārī ieliek somā treniņtērpu ar domu sākt apmeklēt sporta zāli, tomēr nereti šī apņemšanās paliek nepiepildīta. Varbūt pietrūkst ārsta, psihologa atbalsta. Nepieciešamība uzsākt insulīna terapiju var kļūt par papildu motivāciju gan diētas ieteikumu rūpīgākai ievērošanai, gan fiziskām aktivitātēm. Tomēr dažkārt ārstēšanos ar insulīnu nevarēs atlikt, tas ir jāizvērtē ārstam, ņemot vērā līdzšinējo ārstēšanos, glikozes līmeni asinīs, diabēta sarežģījumus, citas veselības problēmas. Piemēram, ja acu ārsts ir konstatējis nopietnus draudus redzei, strauji attīstās diabētiskā retinopātija (cukura diabēta izraisīti acu bojājumi) vai diabētiskā nefropātija (cukura diabēta izraisīti nieru bojājumi), tad nevar ilgi gaidīt ar cerību, ka dzīvesveida pārmaiņas palīdzēs pazemināt glikozes līmeni asinīs. Jārīkojas uzreiz!


Daudziem cukura diabēta pacientiem trūkst pārliecības par to, ka viņi spēs tehniski pareizi veikt insulīna injekciju.

U. Gailiša: Uzsākot ārstēšanos ar insulīnu, diabēta pacientam tiek izskaidrots, kā tehniski pareizi veikt injekciju. Šajā pašā vizītē izskaidroju arī par to, kas ir hipoglikēmija (pēkšņi pazemināts glikozes līmenis asinīs) un kā to novērst. Šie ir divi svarīgākie jautājumi. Pieejami arī ilustrēti informācijas materiāli, arī filmas internetā, tomēr nereti ārstēšanās ar insulīnu jāuzsāk gados vecākiem diabēta pacientiem, kuri neizmanto internetu. Un pēc informatīvo materiālu izlasīšanas pietrūkst iespējas uzdot jautājumus, noskaidrot nesaprasto. Vēlams, lai diabēta pacienta ārstēšanā aktīvi iesaistītos tuvinieki. Ja iespējams, mēģinām pacientiem ieteikt ārstēšanos ar insulīnu uzsākt, 2–3 dienas uzturoties dienas stacionārā, tomēr ne vienmēr pacients to vēlas, un ne vienmēr tas ir iespējams. Mūsu valsts neapmaksā cukura diabēta pacientu apmācību, kas būtu ļoti nepieciešama. Apmācība (grupā vai individuāli) sniegtu iespēju, esot kontaktā ar pacientiem, iemācīt tehniski pareizi veikt injekciju un pārrunāt visus neskaidros jautājumus par ārstēšanos ar insulīnu.


Vai nākamā vizīte pie ārsta pacientiem ir pēc trim mēnešiem?

U. Gailiša: Insulīna lietošanu uzsākam ar nelielu tā devu, lai iespējami mazinātu hipoglikēmijas risku. Iespējams, glikozes līmenis asinīs uzreiz nebūs pilnīgi atbilstošs normai, tomēr nākamajā tikšanās reizē deva tiks precizēta. Jautājumu, kad pacientiem pie manis jānāk atkārtoti, es izvērtēju individuāli. Atkarībā no tā, cik augsts ir glikozes līmenis asinīs, kādi ir diabēta sarežģījumi un citas veselības problēmas, nākamā vizīte var būt arī pēc nedēļas. Piemēram, ja mērķis ir pēc dažām nedēļām veikt plānveida operāciju, tad ar diabēta pacientiem tiekamies biežāk un mēģinām panākt normai tuvu glikozes līmeni asinīs. Ja diabēta pacienti uzsāk lietot ilgstošas darbības insulīnu vai ilgstošas darbības insulīna analogu vienu reizi dienā, tad gan vizīte varētu būt arī pēc mēneša vai trim mēnešiem.


Noteikti jānovērtē arī fakts, ka mūsdienu ierīces insulīna injicēšanai, t.s. insulīna pildspalvas, ir ļoti vienkārši lietojamas.

U. Gailiša: Mūsdienās insulīns nav jāievelk šļircē no pudelītes. Tas jau ir iepildīts insulīna pildspalvā. Pagriežot uzgali, tiek iestatīts atbilstošs insulīna vienību skaits (kas ir labi saskatāms – cipari ir pietiekami lieli), un tad atliek tikai nospiest pogu, lai ievadītu insulīnu. Arī adatiņas, kas jāpieskrūvē insulīna pildspalvai, ir tik īsas (4–8 mm), tievas un asas, ka dūriens nav pat sajūtams! Par to pacienti pirmajā reizē vienmēr jūtas patīkami pārsteigti.


Cukura diabēta pacienti dažkārt baidās, ka, uzsākot ārstēšanos ar insulīnu, vajadzēs atstāt darbu, nedrīkstēs vadīt auto, būs grūtības ceļojot, būs “atkarība no ārsta palīdzības”.

U. Gailiša: Šādus jautājumus pacienti tomēr uzdod reti. Dažkārt gan tos dzirdam no tālbraucējiem šoferiem. Ārstēšanās uzsākšana ar insulīnu pati par sevi nerada ierobežojumus darbam lielākajā daļā profesiju (par konkrētām profesijām jājautā arod­ārstam!) un arī autovadīšanai. Tāpat nav nekādu ierobežojumu un nerodas grūtības ne ceļojumos, ne darba komandējumos. Injicēt insulīnu un noteikt glikozes līmeni asinīs mūsdienās iespējams ātri un, ja nepieciešams, pietiekami neuzkrītoši jebkurā vietā.


Kādas ir pozitīvās pārmaiņas 2.tipa cukura diabēta pacienta dzīvē, uzsākot ārstēšanos ar insulīnu?

U. Gailiša: Pacientiem, kuri ilgstoši ikdienā dzīvojuši ar augstu glikozes līmeni asinīs, visbiežāk ir vairāk vai mazāk izteikts nogurums, ko pacienti gan mēdz skaidrot ar vecumu, darba apstākļiem vai citiem cēloņiem. Uzsākot ārstēšanos ar insulīnu, pacienti jūtas labāk. Cilvēks pēc laika atnāk un ir ļoti priecīgs par rezultātu, pašsajūtas uzlabošanos, un tad viņam šķiet, ka vajadzēja pāriet uz insulīnu jau daudz ātrāk.


Dažkārt pacienti dzirdējuši par iespējamo ķermeņa svara pieaugumu un hipoglikēmijām (pazeminātu glikozes līmeni asinīs).

U. Gailiša: Jāņem vērā, ka mūsdienās plaši izmantotie insulīna preparāti – īslaicīgas darbības un ilgstošas darbības insulīna analogi – daudz retāk izraisa gan ķermeņa svara pieaugumu, gan arī hipoglikēmijas. Sadarbībā ar ārstu šīs problēmas ir iespējams risināt.


Kādi ir jaunumi saistībā ar 2.tipa cukura diabēta pacientu ārstēšanu ar insulīnu?

U. Gailiša: Nesen radusies iespēja kopā ar ilgstošas darbības insulīna analogu lietot medikamentu no medikamentu grupas, ko sauc par glikagonam līdzīgā peptīda-1 receptoru agonistu (GLP-1 receptoru agonistu), lai samazinātu insulīna devu un ķermeņa svara pieauguma risku. Lietojot insulīna un GLP-1 receptoru agonistu kombināciju, mazinās apetīte un pazeminās glikēmija. Labs jaunums ir arī Latvijā pieejamie augstas koncentrācijas insulīna preparāti. Ja pacientiem jāievada lielākas un pat lielas insulīna devas, tad šādi insulīna preparāti ir ieguvums, jo palielina insulīna uzsūkšanās prognozējamību un novērš nepieciešamību veikt divas injekcijas tiem pacientiem, kuriem jāinjicē vairāk par 30–50 DV insulīna ar “tradicionālo” koncentrāciju (100 darbības vienības jeb DV 1 mililitrā insulīna).

Pārrunājiet par jaunām ārstēšanas iespējām ar savu ārstu!

Lasiet arī:

Atbildēt

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.