Pētījumi palīdzēs ārstēt

mm

Gunta Freimane

Psiholoģijas maģistre, “Diabēts un Veselība” atbildīgā redaktore, Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja

valdis_pirags_foto

Intervija ar Valdi Pīrāgu

Prof., endokrinologs, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Internās medicīnas klīnikas vadītājs, Latvijas Universitāte

pavasaris-2014-petijumi

Mūsu saruna ar prof. Valdi Pīrāgu bija veltīta pētījumiem, kuros iesaistīti cu­kura diabēta pacienti. eMedic pētījumam bija divas daļas. Diabēta paškontroles pētījumā bija iesaistīti 53 cukura diabēta pacienti no visiem Latvijas reģioniem. 29 pacientiem tika dota iespēja glikēmijas paškontroles rezultātus ievadīt mobilajā tālrunī, izmantojot aplikāciju. Dati īpašā portālā internetā bija pieejami arī ārstam. Savukārt 24 pacienti veica glikozes līmeņa paškontroli ierastajā veidā, izmantojot diabēta paškontroles burtnīcu, un apmeklēja ārstu reizi trijos mēnešos. Pētījuma rezultāti vēl nav pilnībā izvērtēti, tomēr sākotnējie dati liecina, ka jaunās tehnoloģijas palīdz sekmīgāk ārstēt diabētu, kā arī veicina ārsta un pacienta sadarbību. Pētījuma otra daļa bija veltīta telekonsultāciju izmantošanai diabētiskās pēdu čūlas ārstēšanā. Šķiet, kā gan iespējams ārstēt čūlu no attāluma? Tomēr ārstu ar pieredzi diabētiskās pēdas aprūpē Latvijā ir maz, tāpēc Valmierā un Jēkabpilī tika nodrošināta iespēja rīkot videokonferenci ar Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas speciālistiem. Speciālisti konsultēja par to, kādi papildu izmeklējumi un ārstēšana ir nepieciešami.

Vairāk lasiet šeit


Pastāstiet, lūdzu, nedaudz vairāk par eMedic pētījumu?

V. Pīrāgs. Šis projekts bija interesants arī tādēļ, ka tajā iesaistītas vairākas valstis: Zviedrija, Somija, Igaunija un Latvija. Projekts deva iespēju ārstiem uzzināt vairāk par to, kā notiek cukura diabēta pacientu aprūpe citās valstīs. Piemēram, Karolinskas slimnīcā Stokholmā ir izveidotas vairākas cukura diabēta pacientu multidisciplināras aprūpes komandas, kas attālināti, izmantojot modernās tehnoloģijas, konsultē gan diabēta pacientus, gan ārstus reģionos. Jāņem vērā, ka Zviedrijā ir ļoti lieli attālumi starp reģionāliem centriem un, izmantojot telemedicīnu, iespējams sniegt konsultācijas arī tiem cilvēkiem, kuri dzīvo attālos briežkopju ciematos, kur nav pieejama specializēta medicīniskā palīdzība.


Diabēta paškontroles pētījumā pirmo reizi veidojās iespējas cukura diabēta pacientam nekavējoties saņemt konsultāciju, piemēram, ja pacientam radās neatliekami stāvokļi savas slimības kontrolē, iespēja saņemt konsultāciju, neapmeklējot ārstu tieši viņa kabinetā, bet gan attālināti, izmantojot e-pastu vai portālu, kur ārstam bija pieejami visi pacienta paškontroles dati. Cik aktīvi pacienti izmantoja šīs iespējas?

V. Pīrāgs. Šie abi bija pilotpētījumi. Tas nozīmē, ka tajos tika izvērtēti gan ārstu un pacientu sadarbības paņēmieni, gan arī pielietotās tehnoloģijas. Viens no secinājumiem pēc pētījuma bija tāds, ka gan ārstiem, gan diabēta pacientiem trūkst motivācijas, laika un gatavības uzreiz mainīt ierasto diabēta kontroles veidu un sadarbības modeli. Arī tehnoloģijas dažkārt pievīla, tāpēc tās būs jāpilnveido. Sākotnēji bija iecere izstrādāt tādu datorprogrammu, kas dotu iespēju atrast katram diabēta pacientam raksturīgo glikozes profila «rokrakstu», parādītu tendences, kas pēc tam atvieglotu diabēta ārstēšanu. Bet to pagaidām neizdevās īstenot.


Vai būtu iespējams un vai būtu vērts izveidot šādu ārsta un diabēta pacienta sadarbības modeli, nodrošinot sadarbības iespējas kā maksas pakalpojumu? Piemēram, līdzīgi pašlaik portāls sos03. lv piedāvā ārstu maksas telefoniskas konsultācijas 24 stundas dienā 7 dienas nedēļā.

V. Pīrāgs. Konsultācijas pa telefonu – tā vienkārši ir iespēja saņemt konsultāciju, negaidot rindā. Ārsta un diabēta pacienta sadarbība telemedicīnas līmenī, izmantojot internetu, nodrošinātu iespēju ārstam un pacientam sadarboties daudz optimālāk, jo ārstam būtu pieejami diabēta pacienta paškontroles rezultāti. Pa telefonu to visu ir daudz grūtāk pārrunāt. Mūsu pētījums ir radījis Lattelecom uzņēmēju interesi un pašlaik viņi strādā pie speciālas aplikācijas izveides, tomēr uzņēmējiem nav viegli izprast cukura diabēta pacientu vajadzības. Šādai programmai ir jābūt vērstai uz praksi, izmantošanu ikdienā, ne tik daudz spēlēm vai iespējām aprēķināt dažādus riskus veselībai.


Vai nepārtraukti pieejamā ārsta konsultācija tiešsaistes režīmā nerada atkarību? Cukura diabēta pacientam līdzi jābūt glikometram, insulīnam, glikozes tabletēm. Īpaši «padomdevēji» glikometrā palīdz aprēķināt insulīna devu, kas atbilstu ogļhidrātu daudzumam. Un tad vēl arī ārsts būs dažu klikšķu attālumā. Vai cukura diabēta pacients varēs tikt galā ar savas slimības kontroli tad, ja «palīgi» šādā veidā pēkšņi nebūs pieejami? Šobrīd tas vairāk ir retorisks jautājums.

V. Pīrāgs. Telemedicīna – tas ir izaicinājums arī sabiedrībai. Datorizētas sistēmas pieļauj iespēju reģistrēt un pārskatīt ikvienu veikto ārsta darbību un pacienta izmeklējumu. Tomēr pastāv jautājums, vai to izmantos pacienta veselības un dzīves kvalitātes uzlabošanai vai arī tikai birokrātiskai kontrolei? Jauns tehnoloģiju līmenis prasa sabiedrības inteliģenci un briedumu.


Nedaudz par projektu, kurā telemedicīnu izmantoja diabētiskās pēdas čūlas ārstēšanā.

V. Pīrāgs. Vienkāršs piemērs. Pa­cien­tam tālu laukos konstatē, ka viens pirksts palicis zilgans. Ja ārstējošam ārstam praksē iepriekš bijis daudz šādu gadījumu un ārsts ir pieredzējis, tad ārstam ir saprotams, kā jārīkojas. Bet ārstam bez pieredzes šādu pacientu aprūpē ir grūti novērtēt, vai šim pacientam būtu nepieciešama aktīva ārstēšana (piemēram, sarežģīti izmeklējumi, antibiotiku lietošana) vai arī pietiktu ar vienkāršiem līdzekļiem. Telemedicīna ļauj pieaicināt ārstu ar pieredzi, dodot tam iespēju apskatīt pēdu ar augstas izšķirtspējas kameru. Ārstējošais ārsts palīdz, piemēram, novērtē pulsu, ādas temperatūru.


Pašlaik Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā uzsākts arī projekts, kura ietvaros veic pacientu, tai skaitā arī diabēta pacientu, gēnu izpēti. Kāds ir šī projekta mērķis?

V. Pīrāgs. Projekts aptvers lielu pacientu skaitu daudzās valstīs un sniegs priekšstatu, kādi gēni nosaka saslimstību un arī komplikāciju attīstību. Pēc tam būs iespējams izstrādāt vairāk individualizētas, efektīvākas rekomendācijas, ārstēšanas vadlīnijas dažādām pacientu grupām.


Psihologiem ir viedoklis, ka iespēja veikt izmeklējumus, piemēram, gēnu izmeklējumus, kuru rezultātā cilvēks uzzina par savu risku nākotnē saslimt ar konkrētām slimībām, rada daudz psiholoģisku problēmu. Saņemtā prognoze var īstenoties arī ļoti ilgā laikā, tā var būt neprecīza, tomēr cilvēks, saņemot informāciju par nopietnas, bieži arī neārstējamas slimības iespējamību nākotnē, izjūt milzīgu stresu. Šāda riska prognoze var arī ievērojami pasliktināt viņa dzīves kvalitāti pat gadu desmitiem ilgi. Kāds ir Jūsu viedoklis par šādiem apsvērumiem?

V. Pīrāgs. Tas ir jautājums par to, vai ētiski ir zināt vai nezināt? Tomēr tiesības zināt ir primāras pār tiesībām nezināt, jo informācija sniedz izvēles iespēju. Uzzinot par risku veselībai, cilvēks var pieņemt atbildīgus lēmumus, piemēram, ievērot veselīga dzīvesveida principus, veselīgāk ēst, iesaistīties fiziskās aktivitātēs, izvairīties no sauļošanās. Ārstam nav ne juridisku, ne morālu tiesību neinformēt pacientu par riskiem veselībai, jo arī cilvēka viedoklis var laika gaitā mainīties un pēc laika viņš varbūt domās, ka būtu vēlējies būt pilnībā informēts par konstatētajiem saslimšanu riskiem. Izņēmums varētu būt tikai paša pacienta aktīva pretošanās šādas informācijas saņemšanai.

You may also like...

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.