Attiecībās ar partneri un cukura diabētu

Gan tikko uzsākot dzīvi ar cukura diabētu, gan arī vēlāk jau gadiem dzīvojot ar to, mums noder kāds, kurš saprot, kas ir diabēts, un vienkārši ir kopā ar mums.

Varbūt izklausās, ka diabēta pa­cients meklē palīgu, nevis mīļoto cilvēku savā dzīvē. Taču patiesībā jau ikviens no mums meklē kompanjonu, sabiedroto, ar kuru dalīties priekos un bēdās un kuram vēl papildus mūsu gadījumā – sadzīvošana ar diabētu nebūtu nepārvarams apgrūtinājums.

Diabēts neapgrūtina attiecību veidošanu

Vai cukura diabēta pacientam veidot un uzturēt attiecības ir sarežģītāk nekā cilvēkiem bez diabēta? Mana īsā atbilde ir – nē. Diabēts neapgrūtina attiecību veidošanu. Patiesībā līdz šim nekas, ko esmu vēlējusies, man nav bijis liegts tāpēc, ka man ir diabēts. Ja kaut kas nav noticis, tad tikai manis pašas izvēles dēļ. Tas attiecas arī uz attiecībām un ģimeni. Esmu sapratusi, ka tas ir tādēļ, ka diabēts ir kļuvis par organisku manis daļu. Taču, kamēr diabēts ir trešais liekais attiecībās jeb kamēr neesam tā esamību pieņēmuši un to nav izdarījis arī partneris, diabēts var būt problēma.

Man ir 15 gadu ilga cukura diabēta pieredze. Saslimu augstskolas pirmajā kursā, kad dzīve un attiecības arī tāpat radikāli mainījās. Un plus vēl diabēts – kā vēl viens ceļš dzīvē, pa kuru, gribi vai negribi, ir jāiet. Pat visoptimistiskākajam diabēta pacientam nevajadzētu sevi mānīt, ka ir iespējams tikt cauri bez vidēji divu gadu perioda ar domām par to, “kāpēc tieši man”, zaudētās veselības apraudāšanas, sevis žēlošanas, nepamatotām cerībām uz brīnumainu atveseļošanos. Tas traucē kādu laiku pilnvērtīgi būt sociālajā apritē. Taču tam ir jātiek cauri un šajā laikā jāiemācās dibināt kontaktus no jauna (varbūt nedaudz citādi kā līdz tam, jo arī mēs esam mainījušies), jāiemācās pieņemt sevi un saprast, kādu partnera attieksmi pret sevi diabēta dēļ esam gatavi akceptēt.

Turpmāk centīšos ieskicēt pāris jautājumu, par kuriem jādomā diabēta pacientiem, veidojot attiecības. Paralēli pieskaršos arī jautājumam par to, kā jūtas partneris.

Pat ja mums diabēts šķiet ikdienišķa parādība, partnerim tas sākotnēji var būt pārsteigums, šoks, biedējoša atklāsme, neizpratne par to, ko diabēts īsti nozīmē ikdienā un ko tas var nozīmēt ģimenes dzīvē.

Vai stāstīt?

Diabēta pacients ir tiesīgs izlemt, vai un kad tikko iepazītam svešiniekam, ar kuru, iespējams, vēlētos satuvināties, pastāstīt par diabētu. Randiņi jau tam ir domāti, lai iepazītu viens otru! Ir tik daudz tēmu, ko apspriest pirmajos randiņos! Tas, kurā mirklī otram pavēstīt par diabētu, ir privāts lēmums. Šajā situācija noteikti nevar teikt, ka ir viens pareizais scenārijs, jo ne visi iepazītie cilvēki kļūst par daļu mūsu ikdienas. Man nekad nav bijis kauns atklāt, ka man ir diabēts, un es labprāt skaidroju cilvēkiem, kas par to interesējas. Taču tas nenozīmē, ka skrienu ar augsti paceltu karogu un uzbāžos ar šo informāciju. Dodoties izklaidēties kompānijā vai divatā, es vienmēr esmu izvērtējusi, vai ir vēl kāds, kurš ir informēts par manu slimību, jo man būtisks ir atbalsts smagu hipoglikēmiju gadījumā. Mēģinu saprast, pirmkārt, vai dodamies uz tikšanos divatā vien, kad neviens tuvs draugs, kas par cukura diabētu ir informēts, nav klāt un nav neviena, kurš varētu pazīt smagu hipoglikēmiju. Otrkārt, vai dodamies uz aktīvas atpūtas vietu, kur smagas hipoglikēmijas iespēja ir lielāka. Un, treškārt, vai šim cilvēkam uzticos. Ja atbildes uz šiem jautājumiem ir apstiprinošas, tad pastāstu, ka man ir cukura diabēts, ka ikdienā injicēju insulīnu un – kas ir hipoglikēmija, kā to pazīt pēc manas uzvedības un kā rīkoties, ja tā iestājas. Kad diabēta pacients izlemj stāstīt par savu slimību, viņam jāsaprot, ka vairākumā gadījumā ar paziņojumu “Man ir diabēts” vien nepietiek, jo lielākā daļa cilvēku nav informēti par to, ko nozīmē dzīvot ar diabētu. Sliktākajā gadījumā viņi ir pārliecināti, ka diabēta pacienti nedrīkst ēst konfektes. Lai arī šķiet, ka es varu pāris minūtēs galveno par diabētu pastāstīt, otram cilvēkam, visticamāk, šī informācija būs šoks, par ko viņš domās visu vakaru. Būt skolotājam randiņā nav īpaši romantiski! Tādēļ varbūt šo ziņu vērts pavēstīt mierīgā atmosfērā, kad ir laiks ilgstošākai sarunai.

Diabēts kā pārbaudījums attiecībām

Ir teiciens, ka mīlestība atklājas, kopīgi ejot cauri grūtībām. Te nu diabēts paver diabēta pacientam iespēju pavisam drīz attiecībās atklāt, vai otram cilvēkam ir gana nozīmīgs viņa dzīvē, lai turpinātu attiecības, neraugoties uz diabētu. Ar grūtībām es saprotu gan steidzamu rīcību smagu hipoglikēmiju gadījumā, gan vienkārši manu lūgumu ievērošanu (piemēram, ka diabēta pacients vēlas pats būt atbildīgs par savu diabēta kontroli). Randiņos diabēta pacients nevēlas, lai diabēts nomāc patiesu interesi par viņa personību. Jo, ja godīgi – diabēts jau tā kontrolē visu cilvēka ķermeni un negribas, lai tas iejaucas arī citās dzīves sfērās. Attiecībās, kad jau tiek dalīta kopīga ikdiena, pārsvarā diabēta pacients vēlas, lai partneris uzticas viņa paša spējai parūpēties par sevi un neseko līdzi katram apēstajam kumosam ar piezīmēm par to, ko diabēta pacients drīkst vai nedrīkst ēst vai norādēm uz augstiem cukura rādītājiem (jo mēs jau paši to visu ļoti labi apzināmies!). Izklausās pēc pretrunas – gribu, lai palīdz, ja uzvedos neadekvāti, jo cukura līmenis ir kritiski zems, bet negribu, lai pievērš uzmanību manai diabēta rutīnai, kas, visticamāk, izraisījusi hipoglikēmiju. Bet tā nu tas ir, tā ir smalka robeža starp galantu līdzāspastāvēšanu atbalstošās attiecībās un uzbāzību kontrolējošās attiecībās. Lūk, arī pārbaudījums!

Diabēts un ģimene

Neatkarīgi no tā, cik atbildīgs diabēta pacients ir diabēta kontrolē, nepieciešamība sevi cītīgāk uzraudzīt agri vai vēlu kļūst arī par viņa partnera dzīves sastāvdaļu. Otrs cilvēks kļūst par diabēta aprūpes komandas daļu, diabēta pacienta personīgo atbalstītāju. Atšķirībā no diabēta pacienta, kam neviens nevaicāja, vai vēlas dzīvot ar diabētu, viņa partneris šo slimību saņēma kā izvēli – ja vēlies dzīvot ar mani, sadzīvo ar manu diabētu, un līdz ar to pastāvēja iespēja pateikt nē. Savādi, ka līdz šī raksta tapšanai es vīram nekad nebiju vaicājusi, kā jūtas viņš, sadzīvojot ar manu diabētu. Nebiju aizdomājusies, ka pieņemt mani ar diabētu varētu būtu grūtāk nekā pieņemt bez tā. Tas, protams, liecina, ka es savu slimību esmu bez ierunām akceptējusi kā daļu no sevis. Taču šķiet, ka ir vērts pakāpties soli atpakaļ, lai saprastu, ka partnerim diabēts vismaz sākumā ir kā svešinieks attiecībās.

Pajautājiet tuviniekiem, kā viņi jūtas tā dēļ, ka jums ir diabēts! Varbūt sākumā viņiem bija bail, saskaroties ar hipoglikēmijas situācijām, varbūt bija dusmas, kad hipoglikēmijas laikā atteicāties izmērīt cukura līmeni un rīkojāties neadekvāti, vai varbūt bija neērti, kad injicējāt insulīnu un noteicāt cukura līmeni asinīs publiskās vietās. Varbūt otram cilvēkam ir vienkārši bail no adatām vai asinīm? Faktiski tās ir ļoti līdzīgas izjūtas, kādas pārņēma mūs, kad tikko saslimām ar diabētu. Šādas izjūtas var ar laiku pagaist, bet būtu svarīgi ar partneri apspriest, vai nav kas tāds, kas rada nepārvaramas grūtības. Mans vīrs minēja, ka sākotnēji viņam šķitis, ka būtu apkārtējiem jāpaskaidro, ka man ir diabēts, kad injicēju insulīnu publiski. Tagad viņš uzskata, ka pilnīgi pietiek, ja paskaidro tiem, kuri jautā. Viņš pilnīgi ir akceptējis visas mana diabēta izpausmes un prot atbalstīt, kad man tas ir vajadzīgs, un vienlaikus būt neuzbāzīgs.

Esmu bezgala pateicīga par šādu attieksmi, jo tieši tādu es sagaidu no sava partnera. Diabēta pacienta atbildība ģimenē savukārt nozīmē – iespējami labi kontrolēt savu diabētu. Daudziem diabēta pacientiem raksturīgs, ka pret sevi viņi mēdz būt mazāk kritiski, pieļauj “brīvdienas” diabēta kontrolē (katrs pats sev noteikto robežu ietvaros) un nedomā par to, ka viņu veselības stāvoklis varētu skart vēl kādu. Tas īpaši raksturīgi cilvēkiem, kam nav tuvu attiecību, jo tad diabēta pacients ir atbildīgs tikai par sevi. Šķiet, tas skaidrojams ar milzīgo daudzumu pašaprūpes uzdevumu, kas jāveic diabēta pacientam. Ikdienā ir tik daudz sīku pienākumu, kas vienlaikus ir būtiski diabēta kontrolei, piemēram, cik un ko apēdam, cik apēstajā un izdzertajā ir ogļhidrātu, vai injicējām insulīnu atbilstoši maizes vienībām un glikozes līmenim asinīs u. tml. No tiem jebkurš var piekust un vēlēties vienkārši padzīvot. Diabēta pacientam ir viegli aizmirst, ka viņa veselības problēmas attiecas ne vien uz viņu, bet ietekmē arī viņa ģimenes labsajūtu. Nesen es kļuvu par mammu jaukai, veselai meitenītei. Ar visaugstāko atbildības izjūtu diabētu strikti kontrolēju pirms grūtniecības un grūtniecības laikā (noteicu cukura līmeni vismaz 10 (!) reižu dienā, un mans HbA1c bija 5%) kā vēl nekad pirms tam. Tagad, kad no manas diabēta kontroles ir atkarīgs arī bērniņš, vīrs atzinis, ka jūtas drošāks arī par mani, jo zina, ka bērniņa dēļ neatļaujos nevērīgi izturēties pret hipoglikēmiju risku. Nozīmīga mērķa labā ir iespējams saņemties – vai tā būtu sava veselība, gaidāmā bērna veselība vai partneris, ar kuru vēlamies kopā nodzīvot pēc iespējas vairāk veselīgu gadu. Tā soli pa solim caur iepazīšanos, attiecību uzsākšanu līdz laulībām cukura diabēts var būt dabiska attiecību sastāvdaļa, ja vien to nepadara par trešo – lieko.

*Anete Valtere ir pieredzējusi 1. tipa cukura diabēta paciente, dzīvo ar cukura diabētu jau 15 gadu, ieguvusi trīs maģistra grādus, no tiem vienu – Šveicē, precējusies, strādāja atbildīgā amatā valsts pārvaldes iestādē, pašlaik auklē meitiņu. Kādreiz, jau pēc diabēta novilktās sarkanās līnijas, regulāri nodarbojusies ar skriešanu, arī 10 km distancēs. Anete lasa, klausās, sadzird, izjūt, saprot, viņa ir šeit un tagad…