Endokrinologs aicina – mācīsimies jau šodien!

Intervija ar Ilzi Konrādi

Asociētā profesore, endokrinoloģe, RAKUS Endokrinoloģijas nodaļas vadītāja

Kāds ir cukura diabēta pacients šodien, salīdzinot ar laiku pirms 10–15 gadiem?

Endokrinologs I. Konrāde. Cukura diabēta pacienti ir mainījušies. Pacienti ir vairāk motivēti ievērot ārsta ieteikumus par diabēta kontroli, regulāri kontrolēt glikozes līmeni asinīs. Iespējams, tas ir tāpēc, ka visā sabiedrībā veselība tiek vairāk atzīta kā vērtība, pieaugusi informētība par jautājumiem, kas saistīti ar veselību. Manā endokrinologa praksē pēdējos gados nav bijuši diabēta pacienti, kuri, piemēram, pārtrauktu lietot medikamentus diabēta ārstēšanai vai arī patvaļīgi samazinātu medikamentu devas, kā tas dažkārt notika pirms 10 gadiem. Pēc neatliekamās medicīnas palīdzības ārstu domām, izsaukumu skaits palīdzības sniegšanai cukura diabēta pacientiem ar hipoglikēmiju samazinājies par 50–60%. Tāpat arī būtiski mazāk ir smagu cukura diabēta dekompensācijas gadījumu. Biežāk cukura diabēta pacientiem nepieciešama neatliekamā medicīniskā palīdzība tad, kad pārlieku lielās devās ticis lietots alkohols vai arī pacientam nav bijusi iespēja saņemt insulīnu. Piemēram, tas notiek tāpēc, ka pacienti strādā ārzemēs, ārstu apmeklē tikai tad, kad ir iespēja atbraukt uz Latviju.

Tad varētu teikt, ka «padomju man­to­jums» – uzskats, ka veselība neko nemaksā un par veselību jārūpējas tikai ārstam, ir vismaz daļēji pārvarēts? Cilvēki jūtas atbildīgāki?

Endokrinologs I. Konrāde. Jā.

Par savu veselību atbildīgiem cukura diabēta pacientiem ir būtiski saņemt apmācību par cukura diabētu. Kādas ir šīs iespējas?

Endokrinologs I. Konrāde. Ambulatorās iestādē strādājošais endokrinologs nesaņem īpaši iezīmētu finansējumu diabēta pacientu apmācībai, tāpēc viss darbs, ko ārsts dara, balstās uz entuziasmu un arī izpratni, ka diabēta pacientiem apmācība ir ļoti nepieciešama. Daļa endokrinologu strādā kopā ar medicīnas māsu un kopīgi veic cukura diabēta pacientu apmācību gan pēc cukura diabēta diagnozes noteikšanas, gan arī tad, kad pacientam maina ārstēšanu. Pamatinformācija diabēta pacientam tiek sniegta. Tomēr šo darbu nevar gadiem ilgi veikt bez atbilstošas apmaksas. Paralēli ambulatori strādājošo endokrinologu konsultācijām vēl ir iespēja apgūt apmācību dienas stacionārā (ar ģimenes ārsta vai endokrinologa nosūtījumu) Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Endokrinoloģijas centrā. Savukārt Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Endokrinoloģijas nodaļā tiek apmācīti tie diabēta pacienti, kuri ārstējas nodaļā. Ņemot vērā kapacitāti, vairāk tiek apmācīti tie cukura diabēta pacienti, kuri ārstējas ar insulīna preparātiem.

Diabēta pacienti bieži apgalvo, ka kārtējās vizītes laikā nesaņem pietiekoši izsmeļošu informāciju no sava ārsta. Vai diabēta pacientiem būtu iespēja saņemt izsmeļošāku skaidrojumu par tām problēmām, kas rodas, dzīvojot ar cukura diabētu, tad, ja diabēta pacienti pierakstītos uz īpašu vizīti pie ārsta apmācības saņemšanai?

Endokrinologs I. Konrāde. Nevaru iedomāties nevienu iemeslu, kāpēc ārsts varētu atteikties pacientus apmācīt īpašā ārpuskārtas tikšanās reizē. Cita šī jautājuma puse ir tā, ka pacientiem būtu jādodas pie ārsta ar konkrētiem jautājumiem vai konkrētām problēmām. Nevajadzētu uzdot ārstam jautājumu par to, «kas jauns diabēta ārstēšanā». Ārsts var palīdzēt konkrētam pacientam novērst konkrētas problēmas, bet vispārīgu informāciju par jaunumiem vislabāk meklēt pacientu biedrībās, avīzēs, žurnālos un internetā. Avīze Diabēts un Veselība arī var sniegt diabēta pacientiem informāciju par jaunumiem diabēta ārstēšanā.

Kā Jūs vērtējat Latvijas diabēta pacientiem pieejamos izdevumus par cukura diabētu? No pacientiem dažkārt dzirdu arī frāzi, ka viņi nevēlas lasīt grāmatas, piemēram, par diētu, jo tas esot grūti. Vienkāršāk esot uztvert informāciju tad, ja kāds to izskaidro.

Endokrinologs I. Konrāde. Latvijā tiek izplatīti daudzveidīgi, biežāk farmācijas kompāniju izdoti, informatīvie materiāli cukura diabēta pacientiem. Tie paredzēti vienkāršas pamatinformācijas sniegšanai. Lasīt grāmatas par cukura diabētu, piemēram, grāmatu «Cukura diabēta ABC», tas nozīmē mācīties sava diabēta augstskolā, vēlēties noskaidrot visu līdz sīkumiem. Pats galvenais ir saprast, kāpēc šīs zināšanas ir nepieciešamas? Ne jau izlasīto grāmatu skaits ir svarīgs, bet gan pacienta dzīvesveids, sasniegtā cukura diabēta kontrole. Es domāju, ka tikai 25–30% diabēta pacientu ir nepieciešamas jaunas zināšanas, jauna informācija, savukārt pārējiem ir jāsaņem atbalsts motivācijai dzīvot veselīgāku dzīvi.

Apmācības rezultāts ir nevis zināšanas, bet gan tas, kā šīs zināšanas tiek pielietotas.

Endokrinologs I. Konrāde. Jā. Ja diabēta pacients atnāks pie ārsta kā uz teātri, piemēram, paklausīties, kas tad jauns noticis diabēta ārstēšanā, tad tas faktiski nozīmē, ka viņš nav paveicis savu «mājas darbu» un nav pacenties noformulēt, kas pašlaik viņam ir galvenā problēma, dzīvojot ar diabētu. Ja pacients neapzinās problēmu, tad ir skaidrs, ka nesekos arī konkrēta darbība, zināšanas netiks īstenotas dzīvē, tās nepārtaps veselīgā diētā, lielākā fiziskā aktivitātē, rūpīgākā diabēta kontrolē.

Kas būtu nepieciešams, lai cukura diabēta pacienti būtu vairāk ieinteresēti gan mācīties par diabētu, gan arī mainīt savu dzīvesveidu?

Endokrinologs I. Konrāde. Lai paceltu cukura diabēta pacientu apmācību jaunā līmenī, tai jābūt valsts apmaksātai. Ārsts, kurš strādā diabēta pacientu apmācībā, strādā emocionāli smagu darbu, izmantojot gan medicīnas, gan psiholoģijas, gan pedagoģijas zināšanas, un par šo darbu ārstam ir jāsaņem atbilstoša samaksa. Apmācībai būtu arī jānotiek īpašos centros, kur pacientiem tiktu sniegtas zināšanas, pacienti mācītos to, kā savā dzīvē īstenot ieteikumus par veselīgu dzīvesveidu, piemēram, kopā gatavotu veselīgu uzturu, nūjotu vai nodarbotos ar citām fiziskām aktivitātēm, paralēli kontrolējot arī glikozes līmeni asinīs. Diabēta pacientiem bieži pietrūkst prasmes sagatavot vienkāršus un veselīgus ēdienus, jo nav pārliecības, ka šie ēdieni ir garšīgi. Pēc tam, kad ēdiens kopā pagatavots un nogaršots, ir lielāka iespēja, ka diabēta pacients arī mājās pagatavos kaut ko līdzīgu. Pacientus būtu nepieciešams arī motivēt, izmantojot dažādus konsultēšanas paņēmienus. Tāpat pacientiem būtu jātiekas atbalsta grupās vismaz reizi 2 nedēļās, jo motivēšanas pasākumi reizi gadā nebūs efektīvi.

Kā Jūs, kā endokrinologs, domājat, kāpēc dzīvesveida ieradumus ir tik grūti mainīt?

Endokrinologs I. Konrāde. Cukura diabēta pacients pēc diabēta diagnozes noteikšanas sāk savu «jauno dzīvi» ar vislabākajiem nodomiem. Pacients sāk veselīgāk ēst, samazina uzņemto kaloriju daudzumu, palielina fizisko slodzi. Tomēr ikdienas steiga un darba slodze prasa savu. Drīz diabēta pacients nonāk pie paradoksālas atziņas, ka neveselīgais, bet viegli iegūstamais, nosacīti lētais un garšīgais uzturs ir vienīgais, kas sniedz baudu pēc garas un nogurdinošas dienas, kas piepildīta ar stresu, konfliktiem un bieži arī nepietiekami novērtētu darbu. Patiesība ir arī vienkāršajā frāzē «Izmaini paradumu, mainīsi dzīvi!» Bet ne vienmēr tas ir viegli.

No sarunas ar doc. Ilzi Konrādi varam secināt, ka mums jāpaveic savs «mājas darbs» un jādodas pie ārsta ar konkrētiem jautājumiem par to, kas mums traucē sasniegt labāku dzīvi ar cukura diabētu. Nepietiek ar to, ka izlasām un zinām. Katram rītam ir būtu jāatnāk ar jaunu gatavību nevis spēt perfekti atcerēties, cik ogļhidrātu ir produktos, bet gan doties uz virtuvi un sagatavot veselīgu maltīti, lai tā sniegtu mums lielāku pārliecību par sevi un dzīvesprieku.