No Gaiļezera palātas līdz olimpiskajam pjedestālam

sportisti

2012. gada 24. decembris. Ziemassvētku vakars. Vairākums cilvēku tuvinieku lokā lauž piparkūkas un steidz zem eglītes nemanīti pastumt pēdējās dāvanas, bet Gaiļezera slimnīcas palātā tikmēr kāds puisis guļ un pārdomā visu savu dzīvi. Galvā jaucas ārstu teiktais. “Neārstējama slimība… Tev būtu jābūt jau komā…” Puiša vārds ir Jānis Strenga. Latvijas izlases bobslejists. Olimpiskās spēles tagad šķiet kā tāls sapnis, kas izslīd starp pirkstiem…

2014. gada 23. februāris. Olimpiskie Soči, bobsleja četrinieku sacensības. Izšķirošajam ieskrējienam uz starta ceturtajā braucienā stājas tā brīža vicelīdere – Latvijas pirmā ekipāža. Oskars Melbārdis. Daumants Dreiškens. Arvis Vilkaste. Un Jānis Strenga. Pēc nepilnas minūtes, pa­­s­ka­­toties uz tablo, viņam grūti noticēt savām acīm – olimpiskā medaļa! Kopš šķietami bezcerīgās diagnozes Gaiļezera slimnīcā pagājis tikai gads…

Siguldas svaigais gaiss

28 gadus vecais Jānis Strenga ir dzimis Siguldā, kur arī pavadījis lielāko daļu mūža. Jau kopš bērnības bijis ļoti aktīvs un sportisks, taču ar nevienu sporta veidu nopietni nav nodarbojies. Skolas sporta skolotājs Normunds Šulte Strengu atceras kā sportisku puisi, kurš regulāri skolu pārstāvējis dažādās sacensībās, taču uz vienaudžu fona ar īpašu talantu nav izcēlies. Uzaudzis gandrīz pašā Gaujas krastā, Jānis jau kopš bērnības ir bijis ļoti kārs uz sportošanu. “Kad bērni bija mazi, es viņiem vienmēr rīkoju sporta sacensības. Kamēr vīrs makšķerēja, mēs gar Gaujas malu skrējām dažādas stafetes, bumbu spēlējām,” atmiņās gremdējas mamma.

Atrada sevi bobslejā

Interese par sportu nogulsnējās, un, pabeidzis vidusskolu, Jānis devās studēt Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. To pabeidza, iegūstot trenera – sporta skolotāja profesiju. Treneri saskatījuši puisī talantu un rosinājuši izmēģināt spēkus bobsleja stūmēju atlasē. Jānis pamēģināja. Izdevās ļoti labi. Tā 22 gadu vecumā Strenga nonāca bobslejā.

Cilvēkam, kas pie regulāriem treniņiem nebija radis, pirmie soļi bobslejā bija ārkārtīgi smagi. “Pirmā nometne bija nenormāli smaga – nesapratu, kā vispār tur var izturēt,” atzīst sportists. “Bija vairākas reizes, kad apsvēru domu mest mieru,” godīgi atzīst olimpiskais medaļnieks. “Bet jutu, ka iekšā ir vairāk, nekā ir izdevies parādīt. Teicu sev: “Jācīnās, vēl ir jācīnās!” Sajūta, ka neesmu sevi izsmēlis, lika palikt.” Olimpiskās spēles tuvojās, un uz tām varēja sākt raudzīties ar piezemētām, bet tomēr cerībām. Tikmēr liktenis jau gatavojās Jāņa ceļā nolikt kādu nopietnu pārbaudījumu…

Solis līdz komai

2012./2013. gada sezona bija tā saucamā pirmsolimpiskā. Jānis Strenga sāka just, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. “Lielas slāpes, nav apetītes, svars krītas. Divreiz pat neaizbraucu uz treniņiem, lai paliktu atpūsties un varbūt izveseļotos. Bet labāk nepalika. Simptomu kopums komandas ārstu darīja ļoti bažīgu, jo tie atbilda cukura diabētam. Aizbraucām uz olimpisko vienību, kur man pārbaudīja cukura līmeni asinīs. Apskatot rādītājus, pateica, lai nekavējoties dodos uz slimnīcu. Situācija bija tik nopietna, ka varēju kādā brīdī arī nonākt komā…” Gandrīz trīs garas nedēļas Jānis Strenga bija cīnījies ar sevi un nule kā iegūto nopietno slimību, paralēli trenējoties un startējot sacensībās. Nostaigāšanu pa naži asmeni apstiprina arī bobsleja izlases ārsts Jānis Kaupe – koma esot bijis pavisam reāls pavērsiens. “Nezinu, kā viņš varēja sacensībās stumt ar cukura diabētu, kas jau bija sācies,” izbrīnu pauž ārsts. Kā secina ārsts: “Tas, ka viņš tās trīs nedēļas stūma, gāja uz treniņiem un turējās par spīti visam, viņu savā ziņā paglāba, jo fiziskā slodze samazināja glikozes līmeni.”

Liktenīgais zvans

“Ziemassvētkus pavadot slimnīcā, pārdomāju visu savu dzīvi. Nebija ne mazākās nojausmas, vai varēšu turpināt sportot. Nezināju, kā es tālāk dzīvošu, kur nu vēl sportošu. Pirmajās dienās nespēju par neko padomāt. Mēģināju aptvert, kur es atrodos, saprast, kāpēc tur atrodos,” dzīves grūtāko periodu atstāsta bobslejists. Strengam tika konstatēts 1. tipa cukura diabēts. Diagnoze bija šoks visiem, arī ģimenei, kas tagad visi kā viens studēja visu pieejamo literatūru. To pašu darīja arī pats Jānis. Jāņa tēvs Tālivaldis Strenga kā galveno grūdienu ceļā uz olimpisko medaļu izceļ Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas viceprezidenta Zinta Ekmaņa zvanu. Ekmaņa izteiktie atslēgas vārdi “gaidām atpakaļ!” kalpojuši par galveno motivāciju celties no gultas, lai sportotu, ir pārliecināts sportista tēvs. “Brīdī, kad ir tik smagi un šķiet, ka visi par tevi ir aizmirsuši, piezvana pats galvenais,” emocionāli stāsta Tālivaldis Strenga. Sezonas beigās Jānis Strenga atkal bija turpat, kur sezonas sākumā – otrajā ekipāžā.

Jānis novērtē bobsleja izlases vadības rūpes, kad pateikt: “Paldies, bet mēs turpināsim bez tevis,” esot bijis tik vienkārši. “Taču man deva iespēju un ļāva noticēt, ka es vēl varēšu sportot, turklāt labi sportot.”

Atgriezās jaunā kvalitātē

Uz pirmo olimpiskās sezonas treniņnometni Jānis Strenga ieradās teicamā sportiskajā formā. “Šovasar viņš ļoti daudz ar sevi strādāja,” novērojusi Jāņa mamma. “Lai pierādītu, ka var! Tas pavērsiens Jāni gan nav mainījis – kāds bija pirms tam, tāds ir.” Arī pats sportists pārliecinoši saka, ka viņa treniņu plānos nesenā drāma nekādas izmaiņas neieviesa.

Latvijas bobsleja izlasē domā citādi. “Viņš mainījās, sāka profesionālāk darboties. Kādreiz viņam nebija tādas attieksmes kā tagad,” secina pilots Oskars Melbārdis. Līdzīgās domās ir gan komandas ārsts, gan galvenais treneris Sandis Prūsis: “Es jau rudenī teicu, ka lepojos ar viņu par to, ka viņš ir atpakaļ. Es nenovēlu visiem tādas problēmas, bet lai citiem izdodas tā saņemties,” gandarījumu pauž Prūsis. Bobsleja izlases ārsts Jānis Kaupe: “Par glikozes kontroli viņš ir pelnījis vēl vienu sudraba medaļu. Vai pat zelta. Ļoti disciplinēti sev seko līdzi un neatļaujas vaļības. Te viņam palīdz arī viņa galva – analītiskā domāšana, sapratne par lietām.” Ārsts nav dzirdējis par vēl kādu tik augsta līmeņa sportistu, kuram būtu jāsadzīvo ar diabētu.

Jānis olimpiskajās spēlēs startēja pirmo reizi, tāpēc pirms starta jutis neierasti lielu uztraukumu. “Apzinājos, ka šie četri starti Sočos ir visas manas karjeras nozīmīgākie. Divās dienās ir jāparāda viss, uz ko esi gājis visu karjeru.” Četri braši vīri uz visiem laikiem ierakstīja savu vārdu Latvijas sporta vēsturē – pirmie bobslejisti, kas izcīnījuši olimpiskās medaļas zem Latvijas karoga. “Kad viņš ar medaļu kaklā brauca mājās, es teicu: “Jāni, iedomājies, kas bija pirms gada…” Pilnīgi neticami!” emocijas neslēpj Sandra Strenga.

Paraugs visiem

“Viņš man ir iemācījis, ka nekad dzīvē nedrīkst padoties,” atzīst brālis Arnolds. “Ja ir mērķis, tad par visiem 110% uz to ir jātiecas. Galvenais – nedrīkst par sevi šaubīties! Līdzko sāksi to darīt, nebūs ticības, līdz ar to arī rezultāti izpaliks. Rezultātu veido darbs un ticība tam.” – “Lai būtu izcils sportists, jābūt izcilam fizioloģiski, bet vēl labākam – garīgi,” secina ārsts Jānis Kaupe, kurš, strādājot ar Latvijas Olimpisko vienību, iedziļinājies daudzu Latvijas sportistu karjerā. Jānis Strenga šā stāsta galveno atziņu izsaka pats: “Pēc visiem pavērsieniem esmu kļuvis spēcīgāks. Ja turpmāk manā ceļā būs kādi šķēršļi, nevajadzētu būt problēmām tos pārvarēt.”

Raksta pilnu versiju skat. www.sportaavize.nra.lv.

Raksta autors Raimonds Rudzāts
sporta žurnālists

You may also like...