Lai ceļš uz cukura diabēta pieņemšanu būtu vieglāks!

Intervija ar Aelitu Vagali

Klīniskā psiholoģe, Rīgas Stradiņa universitātes Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedras asistente

Iepriekšējā laikraksta numurā mēs rakstījām par dusmām, ko bieži izjūt cukura diabēta pacienti. Šoreiz stāstītais var palīdzēt labāk saprast cukura diabēta pacienta ceļu no diabēta nolieguma uz pieņemšanu, kā sākums ir zaudējuma krīze – būtisks veselības zaudējums, kas ikvienam cilvēkam normāli un likumsakarīgi izraisa krīzes situāciju. Krīzes stadijas ir noliegums, dusmas, vēlme kontrolēt, samierināšanās un pieņemšana.

Kad cukura diabēta pacients neievēro ārstu rekomendācijas, īpaši bieži – attiecībā uz nepieciešamību mainīt dzīvesveidu, regulāri veikt glikozes līmeņa paškontroli, tad par šādu pacientu mēdz teikt, ka viņam ir «diabēta noliegums».

Ko īsti nozīmē slimības noliegums?

A. Vagale: Nolieguma metafora ir – mazs bērns, kurš grib paslēpties, aizliek rokas acīm priekšā un domā – ja viņš neredz, tad arī viņu neredz. Nolieguma būtība – ja es kaut ko neredzu un neatzīstu, tad man tā nav, un man nekas nav jādara, vienkārši – es neesmu saslimis, un man nekas dzīvē nav jāmaina.

Lai nonāktu līdz slimības, šajā gadījumā – cukura diabēta pieņemšanai, noliegums ir viens no pilnīgi dabīgiem posmiem, ko cilvēks piedzīvo. Uzzinot diagnozi «cukura diabēts», pirmā spontānā reakcija domās vai vārdos parasti ir «tas nevar būt», un tas ir pašsaprotami. Pēc tam cilvēks cenšas pārliecināties, ka viņam tiešām ir šī slimība, atkārto analīzes, apmeklē vairākus speciālistus cerībā saņemt citu atbildi – «tā ir kļūda, diabēta nav», vai arī «nav tik nopietni, padzersiet zāles, un būs labi». Ja neizdodas saņemt cerēto atbildi, var sekot dusmas un protests, piemēram, ievērojot neatbilstošu, pretēju slimības būtībai, ēdienkarti – lietojot aizliegtos produktus, ignorējot slimības pazīmes.

Vēl pēc tam cilvēks cenšas ignorēt slimību – nedara neko, kas viņam būtu jādara, nemaina neko savā dzīvē. Tad cilvēks iziet cauri šim posmam, saprot, ka tas nelīdz, un pakāpeniski iziet cauri visām krīzes stadijām – noliegumam, dusmām, vēlmei kontrolēt, samierināšanās fāzei un nonāk līdz pieņemšanai.

Cukura diabēta pacienti visbiežāk neatzīst, ka atrodas šajā nolieguma fāzē, bet saka: «man nav laika», «man ir jārūpējas par ģimeni», «es neesmu trusis, lai ēstu zaļos salātus…»

A. Vagale: Iedomāsimies, ka cilvēkam diemžēl palikusi tikai viena kāja, otra ir amputēta. Žēl, bet tā noticis. Šis cilvēks neiziet no mājas, jo tad būtu jāstaigā ar kruķiem, bet viņam nav laika iegādāties kruķus, tāpēc viņš ārā no mājas neiet…

Noliegums nozīmē, ka viss cits vienmēr ir svarīgāks. Noliegums ir aizsardzības mehānisms, lai neko nemainītu dzīvē, dzīvesveidā, attieksmē, jo, tiklīdz cilvēks kaut ko pieņem, tā viņam ir jāizdara izmaiņas. Un tas prasa piepūli, dzīvesveida pārskatīšanu, citu prioritāšu noteikšanu. Protams, tas ir grūti, īpaši pārejas posmā, kamēr cilvēks adaptējas. Tomēr ilgtermiņā izmaiņu ieviešana vienmēr atmaksājas. Ir iegūta cita dzīves kvalitāte.

Mainīt dzīvi, dzīvesveidu var arī daļēji. Tāpat droši vien var arī daļēji pieņemt cukura diabētu. Tas droši vien ir vienkāršāk.

A. Vagale: Bieži cilvēki, kas sāk pieņemt savu slimību, nepieņem to līdz galam, visu slimību kopumā. Viņi gatavi izmainīt kaut ko, daļu no nepieciešamā. Un, ja redz rezultātu no tā, pieaug dzīves kvalitāte, tad viņam ir motīvs izmainīt vēl kādu nākamo lietu. Tā pakāpeniski cilvēks tuvojas slimības pieņemšanai un izpratnei, ka dzīvē tomēr ir jāievieš pārmaiņas, jo tas uzlabo dzīvi ar tādu hronisku un neizārstējamu slimību kā cukura diabēts.

Piemēram, man ir pilnīgi skaidrs, ka jāieliek somā telefons, ja es gribu tajā dienā kādu sazvanīt. Varbūt man ir ļoti maza dāmu somiņa, telefons neiet iekšā, bet, ja es gribu piezvanīt un man tas tiešām nepieciešams, tad es atradīšu veidu, kā paņemt līdzi telefonu. Līdzīgi ir ar glikometru. Es varu iedomāties, ka tas nav ērti – jāņem līdzi glikometrs, jāizdomā, kur un kā veikt glikozes līmeņa paškontroli, tomēr, ja glikozes līmeņa paškontrole palīdz izvairīties no hipoglikēmijas un ja palīdz man justies pārliecinātākam par sevi, tad var atrast laiku un vietu, kur paškontroli veikt, jo tas atvieglo dzīvi. Pakāpeniski tas kļūst par ieradumu, un cilvēks šo nepieciešamību ir pieņēmis.

Pieņemšana nenozīmē, ka cukura diabēta pacients «nolaiž rokas diabēta priekšā, padodas neizbēgamai nepieciešamībai», bet tas nozīmē izlemt, ka jādzīvo citādi, jo tā ir iespējams uzlabot dzīvi.

Slimības pieņemšana ir saistīta ar spēju adaptēties mainīgajiem apstākļiem, mainīgajai mūsu dzīves realitātei.

Vai ir tā, ka dažas lietas mēs pieņemam, bet citas paliek gadiem ilgi neatrisināta problēma? Piemēram, daudzi cukura diabēta pacienti lieto medikamentus un veic glikozes līmeņa paškontroli, bet daudz grūtāk veicas ar diētas un fizisko aktivitāšu maiņu.

A. Vagale: Tas saistīts ar cilvēka personību. Ir cilvēki, kuri spēj vieglāk adaptēties, bet citiem vajadzīgs ilgāks laiks. Nav tāda mērinstrumenta, kurš to precīzi varētu noteikt. Domāju, ka arī ārstam būtu jāņem vērā tas, kāds pacients ir viņa priekšā – vai ir vajadzīga papildu motivēšana, iespējams, vairākas sarunas, vai arī vajadzīgs dot laiku, un pats pacients pakāpeniski atrisinās neatrisinātās lietas.

Grūtāk pieņemt slimību ir cilvēkiem, kuri pieraduši kontrolēt citus un ļoti paļauties uz sevi. Bet nu pēkšņi ir kaut kas, ko nevar ietekmēt, kontrolēt un izmainīt atbilstoši savai gribai. Šādiem cilvēkiem var būt spēcīgs iekšējs protests pret saslimšanas faktu, jo viņiem ir grūti to pieņemt.

Kādas cilvēku īpašības palīdz pieņemt slimību?

A. Vagale: Slimību palīdz pieņemt nobriedušas personības īpašības. Palīdz iecietība, tolerance, spēja novērtēt cēloņsakarības. Palīdz spēja reāli redzēt dzīves plusus un mīnusus, izvairoties no domāšanas «melns vai balts» kategorijās, reāli vērtēt situāciju. Jā, nebūs dzīve ar cukura diabētu «rožu dārzs», tomēr ir iespējams dzīvot salīdzinoši pilnvērtīgu dzīvi.

Palīdz stabils pašvērtējums, kas nav saistīts ar ārējiem apstākļiem un nemainās atkarībā no tā, vai man ir cukura diabēts vai nav, jo tad cilvēkam ir pārliecība, ka varēs tikt galā ar slimību.

Jautājums arī, ar ko cukura diabēta pacientam asociējas ar cukura diabētu slimojošs cilvēks? Vai tas ir «mazais nabadziņš, kurš guļ visu laiku slimnīcā», «visu laiku ar šprici vēderā»? Kas ir tas, ar ko cukura diabēta pacients negrib identificēties? Protams, šī aina nebūs brīnišķīga, jo dzīve ar slimību nav brīnišķīga, bet ainai jābūt reālai.

Kā tuvinieki var palīdzēt cukura diabēta pacientam pieņemt cukura diabētu?

A. Vagale: Cukura diabēta pacienta tuviniekiem būtu jāizlasa par šo slimību, lai viņi spētu cukura diabēta pacientu saprast. Tuviniekiem jāpauž gatavība pārrunāt ar slimību saistītos jautājumus, lai diabēta pacientam nav jāslēpj savas bažas, šaubas vai nepatika.

Svarīgi, lai tuvinieki nekļūtu par kontrolieriem, jo dzīve ar slimību ir paša cukura diabēta pacienta atbildība. Tuvinieki mēdz pārāk daudz vai arī pārāk maz sagaidīt no pacienta, tāpēc pacienti jūtas atkarīgi, piemēram, izjūt stresu, jo saņem nevajadzīgu palīdzību vai arī tuvinieki cenšas viņus «pasargāt».

Negatīvās mijiedarbības skalā iekļauti apgalvojumi par hronisku slimnieku tuvinieku uzvedību, kas vienlaikus bijusi izplatīta un saņēmusi kritiskus pacientu vērtējumus.

Tuvinieki un draugi:

• maina sarunas tēmu, kad mēģinu runāt par savu slimību;
• stāsta negatīvus notikumus ar cilvēkiem, kuri slimo ar…;
• neizprot manu situāciju;
• izvairās no manis;
• baidās atrasties manā tuvumā;
• samazina manas problēmas;
• noliedz savas jūtas;
• jūtas neērti, kad runāju par savu slimību;
• trivializē manas problēmas;
• saka, ka es labi izskatos tad, kad tā nav.

Iespējams, mēs paši varam pastāstīt saviem tuviniekiem, ko no viņiem sagaidām!