Uzturvielas cukura diabēta komplikāciju profilaksei

Droši vien visi 2. tipa cukura diabēta pacienti zina, ka regulāras fiziskās aktivitātes un sabalansēts un vitamīniem, minerālvielām bagāts uzturs palīdz kontrolēt glikozes līmeni asinīs un veicināt cukura diabēta komplikāciju profilaksi. Šajā rakstā pastāstīsim par cukura diabēta pacientu veselībai svarīgiem vitamīniem un minerālvielām.

Kādos gadījumos cukura diabēta pacientiem ir papildus jālieto vitamīni un minerālvielas?

Neapmierinoši kompensēts cukura diabēts izraisa svarīgu vitamīnu un minerālvielu zudumu. Pārmērīgas urinēšanas dēļ no organisma tiek izvadīts palielināts uzturvielu daudzums, ieskaitot antioksidantus, vitamīnus un minerālvielas. Lielāks ūdens patēriņš palīdz papildināt zaudēto šķidrumu, nevis vitamīnu un minerālvielu zudumu.

Diabēts izraisa arī tā saucamo oksidatīvo stresu: paaugstināts glikozes līmenis asinīs palielina brīvo radikāļu veidošanos, kas nelabvēlīgi ietekmē asinsvadu sieniņās esošās šūnas. Savukārt asinsvadu sieniņu bojājums var izraisīt dažādas komplikācijas un paaugstināt sirds slimību risku.

Visbeidzot, dažādu vitamīnu un minerālvielu papildu lietošana palīdz organismam optimālāk izmantot insulīnu, tādējādi palīdzot samazināt krasas cukura līmeņa asinīs svārstības.

Antioksidanti – selēns un cinks

Cukura diabēta gadījumā organismā ir traucēts oksidācijas un antioksidatīvo procesu līdzsvars. Rezultātā organisms nespēj efektīvi neitralizēt t. s. brīvos radikāļus – nestabilas molekulas ar nepilnu elektronu pāri, kas bojā audus. Mikroelementi, kas palīdz cīnīties ar brīvajiem radikāļiem, ir, piemēram, selēns un cinks. Regulāra šo uzturvielu uzņemšana uzlabo vielmaiņas procesus un palīdz mazināt oksidatīvo stresu.

Jāatzīmē, ka selēns ir nepieciešams arī normālai vairogdziedzera funkcionēšanai, bet cinks ir vajadzīgs pareizai ogļhidrātu vielmaiņai. Šo mikroelementu trūkums var izraisīt imūnās aizsardzības pavājināšanos, jo sevišķi T limfocītu – īpašu šūnu funkciju traucējumus, kas var palielināt infekciju risku. Selēna avoti ir, piemēram, cūkas, liellopa, jēra un putnu gaļa (sevišķi aknas), piens, sīpoli, olas, visu veidu pupas, zivis, Brazīlijas rieksti un pilngraudu produkti, bet visbagātīgākie cinka avoti ir, piemēram, liellopa, cūkas, jēra un putnu gaļa, pākšaugi, magoņu un ķirbju sēklas, kakao, pilngraudu produkti (piemēram, rupjmaize, auzu pārslas), olas dzeltenums un austeres.

C un E vitamīns

C vitamīns ir ūdenī šķīstošs antioksidants. Pateicoties antioksidatīvajām īpašībām, šis vitamīns piedalās kaitīgo brīvo radikāļu neitralizēšanā un aizstāv lipīdus no oksidācijas. C vitamīna spēja paaugstināt imunitāti, samazināt infekciju risku padara šo uzturvielu par neaizstājamu cukura diabēta komplikāciju aizkavēšanā.

Savukārt E vitamīns ir galvenais taukos šķīstošais antioksidants. Tas palīdz aizsargāt asinsvadus un lipīdus no brīvo radikāļu bojājumiem un aizkavē oksidēto vielu uzkrāšanos. Pētījumi parāda, ka papildu E vitamīna lietošana, iespējams, varētu palēnināt nervu bojājumus, ko izraisa diabēts, un aizkavēt aterosklerozi. E vitamīna iedarbība ir efektīvāka, ja to lieto kopā ar citiem antioksidantiem, piemēram, ar selēnu, cinku un C vitamīnu.

Magnijs

Magnijs ir nozīmīgs mikroelements. Pacienti ar sūdzībām par apakšstilbu muskuļu krampjiem zina, ka, lietojot magniju pietiekamā daudzumā, var atbrīvoties no šīs problēmas. Ja ir nosliece uz aizcietējumiem, magnijs veicina zarnu trakta darbību, bet paaugstināta satraukuma gadījumā tas izraisa nomierinošu efektu. Magniju organisms uzņem, piemēram, ar auzām, prosu, griķiem, pākšaugiem (pupiņām, zirņiem), gaļu, olām, maizi, zaļumiem (piemēram, spinātiem, pētersīļiem, lapu salātiem, dillēm), āboliem.

Pētījumi liecina, ka magnija papildu izmantošana, iespējams, samazina insulīna rezistenci un pazemina cukura līmeni asinīs pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu. Zems magnija līmenis var veicināt asinsspiediena paaugstināšanos un asinsvadu sašaurināšanos.

Hroms

Hroms ir viens no mikroelementiem, kas piedalās organisma ogļhidrātu vielmaiņā un normāla glikozes līmeņa asinīs uzturēšanā. Hromu organisms uzņem ar pārtikas produktiem, piemēram, kviešu maizi un klijām, griķiem, miežiem, prosu, piena produktiem, tomātiem, gurķiem, brokoļiem, gliemjiem, riekstiem, rozīnēm, kā arī to var lietot farmaceitisku preparātu veidā. Kā atzīmē Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA), hroma uzsūkšanās no neorganiskajiem avotiem un pārtikas produktiem ir diezgan zema, proti, 0,5–2 % (no neorganiskajiem avotiem) un 0,5–3 % (no pārtikas produktiem). Savukārt augstāka biopieejamības pakāpe ir organiski saistītajam hromam, kas ir iegūts, bagātinot raugu ar hromu (piemēram, ChromoPrecise®). Saskaņā ar EFSA komisijas slēdzienu, tas uzsūcas līdz 10 reizēm labāk nekā citi lietotie hroma avoti, piemēram, hroma pikolināts, hroma hlorīds.

Pirms lietot vitamīnus un mikroelementus farmaceitisko preparātu veidā, konsultējieties ar ārstu, lai uzzinātu par jums vajadzīgajām devām un mijiedarbību ar citām zālēm!

Vairāk par hromu – Pernilles Lundas grāmatā “Kā kontrolēt cukura līmeni asinīs un svaru”. Grāmatu bez maksas var pasūtīt šeit: www.veselsgars.lv