Saldais grēks uzturā – fruktoze

Uzturā visbiežāk lietotie dabiskie saldinātāji ir fruktoze, glikoze un saharoze. Galvenais fruktozes avots ir saharoze, ko iegūst no cukurbietēm vai cukurniedrēm. Visvairāk fruktozi satur saldināti dzērieni (piemēram, iesala dzērieni, kvass, sulas, gāzēti dzērieni), konditorejas izstrādājumi (piemēram, maize), nopērkamas gatavās mērces (piemēram, tomātu mērce), sīrupi, konservēti produkti, brokastu pārslas, ievārījumi, medus. Fruktozi satur arī augļi – visvairāk tā ir vīnogās, ābolos, bumbieros, mango, ķiršos un banānos, bet salīdzinoši maz tā ir mellenēs, avenēs, greipfrūtos.

Pie izplatītākajām slimībām, kas saistītas ar fruktozes lietošanu uzturā, pieder aptaukošanās, cukura diabēts, sirds un asinsvadu slimības, vēzis, nealkohola taukainā aknu slimība un metabolais sindroms.

Metabolais sindroms ir stāvoklis, kam atbilst vismaz 3 no šiem kritērijiem:

• glikozes līmenis asinīs tukšā dūšā ≥5,6 mmol/l vai jau ir diagnosticēts cukura diabēts;
• arteriālais asinsspiediens ≥130/85 mm Hg un/vai lieto medikamentus asinsspiediena pazemināšanai;
• triglicerīdu līmenis asinīs ≥1,7 mmol/l;
• augsta blīvuma lipoproteīnu holesterīna (ko apzīmē ar ABL H) līmenis asinīs vīriešiem <1 mmol/l, sievietēm <1,3 mmol/l;
• vidukļa apkārtmērs vīriešiem ≥102 cm, sievietēm ≥88 cm.

Kāpēc tas ir svarīgi?

Pēdējo desmitu gadu laikā pasaulē pieaugusi aptaukošanās un metabolā sindroma izplatība. Aptaukošanās un metabolā sindroma izplatība palielinās līdz ar dabiskā cukura uzņemšanas pieaugumu, tāpēc notiek plaši pētījumi par to, vai fruktoze varētu būt viens no iemesliem aptaukošanās un metabolā sindroma izplatības pieaugumam. Lai gan ASV cukurs tiek uzņemts visvairāk, arī citās valstīs šis rādītājs neatpaliek.

2004. gadā tika pausta hipotēze, ka augstas koncentrācijas fruktozes kukurūzas sīrups ir galvenais aptaukošanās iemesls ASV. 2010. gada ASV Uztura vadlīnijās tika minētas 5 būtiskākās ar diētu saistītās slimības:

• sirds un asinsvadu slimības (37% iedzīvotāju);
• cukura diabēts (11% iedzīvotāju);
• paaugstināts asinsspiediens (34% iedzīvotāju, kas ir vecāki par 18 gadiem);
• vēzis (41% iedzīvotāju);
• osteoporoze (50% sieviešu un 25% vīriešu pēc 50 gadu vecuma).

Fruktoze nosaukta par riska faktoru pirmajām četrām iepriekš minētājām slimībām, kā arī ir būtisks riska faktors nealkohola taukainās aknu slimības attīstībai.

Svarīgs faktors ir ēdiena garša (piemēram, salda garša), tādēļ daudziem cilvēkiem piemīt tendence uz pārmērīgu ēšanu un/vai saldu ēdienu lietošanu vai to saldināšanu.

Cukurs bija vienīgais pieejamais saldinātājs līdz pagājušā gadsimta 60. gadiem, kad pārtikas industrija atklāja un nodeva ekspluatācijā tehnoloģijas, kas no saharozes ļāva iegūt glikozi un daļu no tās pārveidot par fruktozi. Tā tika iegūts augstas koncentrācijas fruktozes kukurūzas sīrups. Tas ir lielisks saldinātājs, tam ir ilgs uzglabāšanas laiks, kā arī tas bija tik lēts, ka tā patēriņš pieauga ļoti strauji.

Kā fruktoze ietekmē organismu?

Veikti pētījumi, kur fruktoze veido 18% no dienā uzņemtās enerģētiskās vērtības. Tika secināts, ka fruktozes lietošanai mērenās devās (25 g/dienā) ir pozitīva ietekme uz glikozes līmeņa kontroli. Fruktozi varētu lietot 2. tipa cukura diabēta pacientu uzturā, aizvietojot glikozi, jo tā nelielās devās nepaaugstina glikozes vai insulīna līmeni asinīs. Tomēr nepieciešams uzsvērt, ka fruktozes daudzumam uzturā nevajadzētu pārsniegt 25 g/dienā. Nav pārliecinošu pierādījumu, ka fruktozes lietošanai uzturā nelielās devās būtu nelabvēlīga ietekme uz organisma vielmaiņu.

Fruktozei ir tieša ietekme uz pastiprinātu kaloriju uzņemšanu. Uzlabojot ēdiena garšu, tiek traucēti normālie sāta sajūtas signāli, kas veicina ēdiena uzņemšanu neatkarīgi no enerģētiskās nepieciešamības, veicinot atkarību no fruktozes un ķermeņa svara pieaugumu. Veikti vairāki pētījumi par dabisko cukuru izraisītu atkarību, kur tika konstatēts, ka atkarību no fruktozes raksturo aizkaitinājums, nestabilitāte, nervozitāte, nemierīgums, nomāktība. Citos pētījumos novērots, ka cukuru izmanto kā «ārstēšanas līdzekli» psiholoģiskiem traucējumiem. Atkarība no «ātrajām uzkodām» (fast food) rodas tāpēc, ka tām pievienots liels cukura daudzums.

1. tabula. Fruktozes daudzums dažādos pārtikas produktos

Fruktoze būtiski atšķiras no glikozes ar to, ka tās vielmaiņa notiek neatkarīgi no insulīna. Fruktozes vielmaiņas intensitāti ietekmē dzimums (īpaši negatīva ietekme uz vīriešiem), fiziskās aktivitātes, veselības stāvoklis. Fruktozes vielmaiņa var būt izmainīta pacientiem ar cukura diabētu un aptaukošanos. 2009. gadā ASV veiktā pētījumā dalībniekiem bija jāuzņem fruktoze vai glikoze, kas veidotu 20–25% no uzņemtā uztura enerģētiskās vērtības. Fruktoze veicināja triglicerīdu un ļoti zema blīvuma lipoproteīnu holesterīna (ko apzīmē ar ĻZBL H) koncentrācijas pieaugumu asinīs atšķirībā no glikozes, toties glikoze (atšķirībā no fruktozes) paaugstināja insulīna koncentrāciju asinīs pēc ēšanas. Šis pētījums parādīja to, ka pārmērīga fruktozes uzņemšana palielina gan triglicerīdu, gan ĻZBL H līmeni, veicinot to veidošanos organismā.

Izpētīts, ka fruktozes vielmaiņas rezultātā paaugstinās urīnskābes līmenis asinīs, kas veicina podagras un nierakmeņu attīstību, kā arī ir riska faktors 2. tipa cukura diabēta attīstībai.

Kaut arī uztura fruktoze ir enerģijas avots, tās darbību var pielīdzināt etilspirta darbībai. Fruktozes un etilspirta ilgstošas un pārmērīgas lietošanas iedarbības atšķirības apkopotas 2. tabulā.

2. tabula. Fruktozes un etilspirta ilgstošas lietošanas iedarbība uz organismu

Kā nepieļaut pārmērīgu fruktozes lietošanu?

Fruktozes lietošana ir droša nelielās devās (25 g/dienā), bet tās pārmērīgai lietošanai ir negatīva ietekme uz organismu, līdz ar to arī cukura diabēta pacienti nedrīkstētu pārsniegt šo normu. Pastiprināti uzņemot tādus ogļhidrātus, kā fruktoze, organisms nespēj izmantot ogļhidrātu resursus, tāpēc tie ir pārmērīgā daudzumā un tiek veicināta aptaukošanās.

Lai samazinātu metabolā sindroma, aptaukošanās, izmainītus lipīda spektra rādītājus, jāpalielina fizisko aktivitāšu daudzums, kā arī dārzeņu, augļu, zivju, graudaugu un šķiedrvielu lietošana uzturā.