Cukura diabēta ārstēšana ar insulīna preparātiem pārmaiņu zvaigznājā

mm

Gunta Freimane

Psiholoģijas maģistre, “Diabēts un Veselība” atbildīgā redaktore, Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja

ilze_lagzdina_foto

Intervija ar Ilzi Lagzdiņu

Endokrinoloģe, Jaunliepājas primārās veselības aprūpes centrs

pavasaris-2016-insulins

Jau pierasts, ka pēdējos gados nemitīgi papildinās iekšķīgi lietojamo medikamentu klāsts, ko izmanto 2. tipa cukura diabēta ārstēšanai. Daudz, daudz retāk cukura diabēta pacientiem kļūst pieejami jauni līdzekļi insulīna ievadīšanai, kas atvieglo ikdienas dzīvi tiem pacientiem, kuri ārstējas ar insulīna preparātiem, kā arī jauni insulīna preparāti. Ar endokrinoloģi no Liepājas Ilzi Lagzdiņu pārrunājām nozīmīgākos insulīna injekciju tehnikas jautājumus un nesen Latvijas endokrinologu un ģimenes ārstu rīcībā nonākušos insulīna preparātus.


Mūsdienās adatiņas, ko izmanto insulīna injicēšanai, ir ļoti, ļoti īsas un tievas. Vai cukura diabēta pacienti baidās no insulīna injekcijām? Vai bailes no insulīna injekcijām var kļūt par šķērsli savlaicīgai ārstēšanās uzsākšanai ar insulīna preparātiem?

I. Lagzdiņa: Savā praksē es cukura diabēta pacientiem parādu, kāda izskatās «pildspalva» insulīna ieva­dīšanai, kā tā darbojas un – cik īsiņa un tieviņa ir adatiņa, ko izmanto insulīna injicēšanai. Tās dūriens faktiski pat nav jūtams. Cukura diabēta pacienti vairāk baidās no duršanas pirkstā, kas jāveic glikozes līmeņa paškontroles laikā. Galvenais, kas baida cukura diabēta pacientus, uzsākot ārstēšanos ar insulīnu, vairs nav insulīna injekcija kā tāda, bet gan mīts, ka «pie insulīna pierod, veidojas atkarība, pēc tam vairs nevarēs pārtraukt ārstēšanos ar insulīnu», kaut gan tā nav patiesība.

Jaunās 4 mm garuma adatiņas insulīna injektoriem ir ļoti maz traumatiskas. Nesen insulīna terapiju uzsākušie cukura diabēta pacienti adatiņas maina biežāk, bet tie cukura diabēta pacienti, kuri slimo ilgāku laiku, vēlas ekonomēt un maina adatiņas tikai reizi divās nedēļās. Tas palielina risku, ka radīsies zemādas izmaiņas biežākajās insulīna injekciju vietās, insulīna uzsūkšanās no šīm vietām izmainīsies un insulīna iedarbība būs mazāk prognozējama, līdz ar to pasliktināsies cukura diabēta kompensācija. Protams, svarīgi arī tas, lai cukura diabēta pacienti mainītu injekcijas vietas un ievērotu rotācijas principus. Tehniski pareizi mainot insulīna injekciju vietas, vienā vietā injekcija tiek veikta reizi mēnesī. Pārbaudot insulīna injekciju vietas, var redzēt tehniski nepareizi veiktu insulīna injekciju sekas – biežākus asins­izplūdumus, lipohipertrofiju (zem­­­ādas audu «pacēlumus»), lipodistrofiju (zem­ādas audu izzušanu injekciju vietās, kas izskatās kā «bedres»).


Kādi ir ieguvumi, veicot insulīna injekcijas ar 4 mm adatu?

I. Lagzdiņa: 4 mm adatas ļauj izvairīties no nejaušām intramuskulārām injekcijām, kas var radīt grūti novēršamas hipoglikēmijas. Veicot insulīna injekcijas ar 4–5 mm garu adatu, samazinās risks iedurt sīkajos zem­ādas asinsvados, tāpēc mazāk rodas zilumi. Gados vecākiem cilvēkiem ādas biezums samazinās, tāpēc zilumu risks ir lielāks. Gados vecākiem cukura diabēta pacientiem garāka adata var izraisīt papildu zemādas bojājumus arī tad, ja cukura diabēta pacientam ir neliela roku trīce un viņš nespēj «pildspalvu» insulīna ieva­­dīšanai noturēt pilnīgi nekustīgi. Insulīna injekcijas veikšanu ar 4 mm adatiņu atvieglo tas, ka injekcija jāizdara perpendikulāri (90 grādu leņķī), kas gadījumos, ja trīc rokas, varētu būt mazāk traumatiski. 4 mm adatas rekomendējamas ne tikai slaidajiem diabēta pacientiem un bērniem ar cukura diabētu, bet arī cukura diabēta pacientiem ar pārāk lielu ķermeņa svaru. Kaut arī pastāv dažādi viedokļi, es saviem diabēta pacientiem neiesaku pašiem injicēt insulīnu augšdelmos un gurnā (gurna augšējā ārējā kvadrātā), jo to nav iespējams precīzi izdarīt. Pacients arī neredz injekcijas vietu, un tas var izraisīt kļūdas insulīna ievadīšanā, piemēram, daļa insulīna var palikt neievadīta. Īpaši riskanti tas ir tāpēc, ka insulīna injekcija praktiski nav sajūtama, tāpēc pacients var arī nesajust adatas izslīdēšanu no zemādas.

Daļa no cukura diabēta pacientiem tomēr nevēlas injicēt insulīnu ar 4 mm adatām un pieprasa 6–8 mm adatas. Jāatceras! Neatkarīgi no adatas garuma svarīgi, lai insulīna injekcija tiktu izdarīta tehniski pareizi, lai injekciju vietas tiktu mainītas un katrai insulīna injekcijai tiktu izmantota jauna, iepriekš nelietota adata!


Vai ārstēties ar insulīna preparātiem ir sarežģīti? Kādas ir biežāk izmantotās shēmas insulīna ievadīšanai?

I. Lagzdiņa: Mūsdienu insulīna preparāti sniedz iespēju izvēlēties ikvienam pacientam vispiemērotāko ārstēšanās veidu atkarībā no cukura diabēta gaitas un arī dzīvesveida. Piemēram, ārstēšanos ar insulīnu var uzsākt ar vienu ilgstošas darbības insulīna injekciju un vienu kombinētas darbības insulīna maisījumu jeb premiksētā insulīna injekciju pirms galvenās ēdienreizes, kurā pacients uzņem vislielāko ogļhidrātu daudzumu. Premiksētā insulīna preparātā ir īslaicīgas un ilgstošas darbības insulīna maisījums dažādās attiecībās (30/70; 25/75; 50/50). Tāpat ir iespējams premiksēto insulīnu injicēt 2–3 reizes dienā. Dažādiem premiksētā insulīna preparātiem ir atšķirīga īslaicīgas un ilgstošas darbības insulīna attiecība, un ārsts var izvēlēties pacientam vispiemērotāko, lai cukura diabēta pacientam nebūtu hipoglikēmijas un cukura diabēta kompensācija būtu labāka, vienlaikus arī izvairoties no pacientam pārlieku sarežģītas insulīna ievadīšanas shēmas.


Kas ir tā saucamais ēdienreižu insulīns? Kāpēc tas vajadzīgs, un kad tas jāinjicē? Vai tas nepieciešams visiem cukura diabēta pacientiem?

I. Lagzdiņa: Ēdienreižu insulīns ir insulīns, kas nepieciešams konkrētajā ēdienreizē uzņemto ogļhidrātu «nosegšanai», tam būtu jāatbilst konkrētajā ēdienreizē uzņemto ogļhidrātu daudzumam. To injicē pirms ēdienreizes (īslaicīgas darbības insulīnu injicē 30 minūtes pirms ēdienreizes, savukārt īslaicīgas darbības insulīna analogu – 10–15 minūtes pirms ēdienreizes). Injicējot ilgstošas darbības insulīnu 1–2 reizes dienā un īslaicīgas darbības insulīnu vai insulīna analogu pirms ēdienreizēm, iespējams ēdienreizēs izvēlēties atšķirīgu ogļhidrātu daudzumu un nepieciešamības gadījumā starp ēdienreizēm veikt t. s. glikozes līmeņa korekciju, papildus injicējot īslaicīgas darbības insulīnu vai insulīna analogu, ja tas nepieciešams. Piemēram, ja glikozes līmenis asinīs ir paaugstināts, tad iespējams injicēt papildu īslaicīgas darbības insulīnu vai insulīna analogu ar aprēķinu, ka viena darbības vienība (DV) īslaicīgas darbības insulīna pazemina glikozes līmeni asinīs par 2 mmol/l. Savukārt, ja cukura diabēta pacients ārstējas ar premiksēto insulīnu, tad ēdienreizēs vienmēr vajadzētu uzņemt vienādu daudzumu ogļhidrātu, un arī šādas glikozes līmeņa korekcijas starp ēdienreizēm nav iespējamas. Tomēr ne visiem cukura diabēta pacientiem ir vēlēšanās un iespēja veikt glikozes līmeņa paškontroli asinīs, īpaši – ja tie ir gados vecāki cukura diabēta pacienti. Ja cukura diabēta pacients neveic paškontroli regulāri, katru dienu, tad viņam arī nav iespēju mainīt diētas plānu, mainīt insulīna devas un veikt glikozes līmeņa korekciju.


Insulīna devas diabēta pacientiem atšķiras. Dažiem nepieciešamas pavisam nelielas insulīna devas, citiem – lielākas. Vai ir ie­spējams atvieglot ikdienas dzī­vi cilvēkiem, kuriem nepieciešamas lielas insulīna devas?

I. Lagzdiņa: Diabēta pacientiem, kuriem nepieciešamas lielas insulīna devas, «pildspalva» insulīna injekcijām «iztukšojas» ļoti ātri, tāpēc ārstam jāizraksta liels insulīna daudzums 3 mēnešu patēriņam, un cukura diabēta pacienta ledusskapī veidojas pamatīgs insulīna krājums. Protams, mēs varam arī pasmaidīt un domāt, ka ledusskapī vietas pietiks. Tomēr daudziem cukura diabēta pacientiem «pildspalva» insulīna ievadīšanai vienmēr ir līdzi, braucot uz darbu un citās ikdienas gaitās. Ja insulīna deva ir liela, tad ir lielāks risks, ka ikdienas steigā var aizmirsties paņemt līdzi lieku «pildspalvu» insulīna ievadīšanai, īpaši – ja ik pārdienas jāatceras, ka būs nepieciešama jauna «pildspalva», kas jāizņem no ledusskapja. Nesen Latvijā kļuva pieejami jaunie, lielākas koncentrācijas insulīna preparāti, kuriem 1 DV satur daudz lielāku insulīna DV skaitu. Ja tradicionāli insulīna preparātos 1 ml insulīna satur 100 DV, tad koncentrētākie insulīna preparāti satur 200 DV īslaicīgas darbības koncentrētā insulīna analoga vai 300 DV ilgstošas darbības koncentrētā insulīna analoga 1 ml insulīna. Šo insulīna preparātu izmantošana var sniegt cilvēkiem lielāku brīvības izjūtu, jo ikdienā mazāk jāpiedomā par to, vai atkal nav jāpaņem līdzi jauna «pildspalva» vai kārtridžs ar insulīnu, lai pietiktu arī iepriekš neieplānotām vakariņām ārpus mājas.

Turklāt, ja zemādā jāievada liels insulīna DV skaits, veidojas lielāks insulīna «depo», tāpēc insulīna uzsūkšanās varētu nebūt tik vienmērīga un prognozējama. Iepriekš pacientiem tika rekomendēts ievadīt insulīnu divās injekcijās, ja DV skaits pārsniedz 40 DV. Jaunie, koncentrētie insulīna preparāti novērš šādas neērtības. Tas ir vēl viens solis cukura diabēta pacientu dzīves kvalitātes uzlabošanai.

Svarīgi!

  • Jauno, koncentrēto īslaicīgas darbības insulīna analogu nedrīkst izmantot cukura diabēta pacienti, kuri insulīnu ievada ar insulīna pumpi.
  • Lai veiktu koncentrētā insulīna injekciju, nav jāpārrēķina insulīna devas, bet jāievada tādas devas, kā ir noteicis ārsts.
  • Svarīgi, lai insulīna injekcija tiktu izdarīta tehniski pareizi, lai injekciju vietas tiktu mainītas un katrai insulīna injekcijai tiktu izmantota jauna, iepriekš nelietota adata!

Lasiet arī:

Atbildēt

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.