Iepazīstiet diabētisko autonomo neiropātiju!

mm

Gunta Freimane

Psiholoģijas maģistre, “Diabēts un Veselība” atbildīgā redaktore, Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja

pavasaris-2015-sapes

Lielākā daļa cukura diabēta pacientu ir dzirdējuši par sāpēm kājās vai arī paši tās piedzīvojuši. Tāpēc par diabētisko perifēro neiropātiju, kas visbiežāk izraisa izmaiņas kāju pēdās, daudz un bieži tiek rakstīts cukura diabēta pacientiem domātos izdevumos. Retāk runājam un rakstām par diabētisko autonomo jeb veģetatīvo neiropātiju, kas izraisa izmaiņas nervos veģetatīvajā nervu sistēmā. Tomēr diabētiskā autonomā neiropātija nebūt nav vieglāk ārstējama par pēdu čūlām.

Kas ir diabētiskā autonomā neiropātija?

Diabētiskā autonomā neiropātija ir cukura diabēta izraisīti autonomo (cilvēka gribai nepakļauto) nervu bojājumi sirdī, urīnpūslī, kuņģa un zarnu traktā, dzimumorgānos, sviedru dziedzeros, kā arī citos orgānos.

Autonomās neiropātijas pazīmes ir:

  • aizcietējumi;
  • caureja;
  • slikta dūša, vemšana, pilnuma sa­jūta kuņģī;
  • nespēja pilnībā iztukšot urīnpūsli;
  • pārmērīga svīšana, īpaši – noteiktu pārtikas produktu ēšanas laikā;
  • paātrināta sirdsdarbība neatkarīgi no fiziskās slodzes;
  • asinsspiediena pazemināšanās, pie­ceļo­ties stāvus;
  • grūtības sasniegt un/vai saglabāt erekciju.

Ja diabētiskā autonomā neiro­pā­tija izraisa izmaiņas sirds un asins­vadu sistēmā, tad diabēta pa­cientam nepārtraukti ir paātrinā­ta sirds­darbība, tai skaitā arī miera stāvoklī. Turklāt sirdsdarbība paliek nemainīga arī tad, kad tai vajadzētu paātrināties, piemēram, pazemināta asinsspiediena gadījumā. Tāpat šādā gadījumā diabēta pacientam var nebūt sāpju sajūtu sirds infarkta laikā.

Urīnpūšļa nervu bojājumu gadījumā ir aizkavēta urīnpūšļa pilnīga iztukšošanās, kā arī raksturīga urīna nesaturēšana. Pārlieku ilga urīna aizture urīnpūslī izraisa urīnceļu un urīnpūšļa infekcijas, kurām raksturīgas sāpes urinējot, duļķains urīns un paaugstināta ķermeņa temperatūra.

Diabētiskā autonomā neiropātija var izraisīt erektilo disfunkciju.

Ja nervu bojājumi skāruši nervus kuņģa zarnu traktā, tas izraisa palēninātu, kavētu barības virzīšanos cauri kuņģa un zarnu traktam, ko izraisa kuņģa viļņveidīgās saraušanās nepietiekama intensitāte. Šo stāvokli sauc par gastroparēzi, un tā bieži saistīta arī ar sliktu dūšu, vemšanu un kuņģa asiņošanu. Uzņemtais ēdiens tiek sagremots nepietiekami. Gan barības ļoti lēnā virzīšanās cauri kuņģa un zarnu traktam, kas faktiski nozīmē – lēnu sagremošanos, uzsūkšanos, gan arī nepietiekamā sagremošana ietekmē glikozes līmeni asinīs. Īpaši to izjūt cukura diabēta pacienti, kuri ārstējas ar insulīna injekcijām, jo ievadītā īslaicīgas darbības insulīna iedarbības maksimālais laiks var nesakrist ar ogļhidrātu reālo uzsūkšanos. Lai glikozes līmenis asinīs nepazeminātos tik strauji, cukura diabēta pacientiem ar gastroparēzi īslaicīgas darbības insulīns, iespējams, jāinjicē mazliet vēlāk. Injekcijas laiku nosaka, ņemot vērā glikozes līmeni asinīs. Barības lēnā uzsūkšanās nosaka arī to, ka cukura diabēta pacientiem ar gastroparēzi novēro augstāku glikozes līmeni asinīs starp ēdienreizēm, jo ogļhidrāti daļēji nonāk asinīs tikai tad, kad injicētais īslaicīgas darbības insulīns jau beidzis darboties. Ja vēlaties saņemt precīzākus ieteikumus, lūdzu, pārrunājiet šo jautājumu ar savu endokrinologu! Šo problēmu var risināt, injicējot papildu insulīnu korekcijas veidā 2 stundas pēc ēdienreizes vai arī, ievadot insulīnu, ar insulīna pumpi, kuram iespējams ieprogrammēt tā saucamo pagarinātas darbības bolusu – pirms ēdienreizes injicējamā insulīna ievadīšanu veikt, piemēram, 2–3 stundās.

Diabētiskā caureja nozīmē to, ka diabētiskā autonomā neiropātija skārusi tievo zarnu nervus. Ja skarti nervi, kas regulē sfinktera muskuli, tad izkārnījumi tiek izvadīti bez iepriekšējām brīdinošām sajūtām, un pacients to nespēj kontrolēt – rodas fekāliju nesaturēšana. Savukārt resnās zarnas nervu bojājumu gadījumā pacients cieš no aizcietējumiem.

Diabētiskā autonomā neiropātija var skart arī sviedru dziedzeru nervus, kas ietekmē sviedru izdalīšanos, kā rezultātā tiek izjaukta ķermeņa termoregulācija. Pārlieku maza vai neatbilstoši maza sviedru dziedzeru aktivitāte sekmē sausas un saplaisājušas ādas veidošanos, it īpaši uz pēdām.

Diabētiskās autonomās neiropātijas cēloņi

pavasaris-2015-neiropatija-lv

Autonomā (veģetatīvā) nervu sistēma

Par diabētiskās autonomās neiropātijas cēloņiem eksistē vairākas teorijas, tomēr visām tām kopīgs tas, ka nervu bojājumu attīstību ietekmē paaugstināts glikozes līmenis asinīs – tātad neapmierinoša cukura diabēta kompensācija ilgā laika periodā. Uzlabojot cukura diabēta kompensāciju, iespējams aizkavēt vai palēnināt diabētiskās autonomās neiropātijas progresēšanu un panākt tās simptomu samazināšanos, kaut gan tas neliecina, ka autonomā diabētiskā neiropātija ir izārstēta. Pagaidām medicīnas zinātne vēl nav atklājusi metodi, lai ievietotu ķermenī citus nervus vai izārstētu esošos.

Diabētiskās autonomās neiropātijas diagnoze

Ļoti svarīgi ir informēt ārstu par simptomiem, pazīmēm, kas varētu liecināt par diabētisko autonomo neiropātiju. Ārsts nosūtīs uz īpašiem izmekējumiem, kas atkarīgi no jūsu sūdzībām. Piemēram, urīnpūšļa nervu bojājumu pārbauda ar ultrasonogrāfijas metodi. Savukārt gastroparēzi iespējams diagnosticēt gan ar īpaša rentgenoloģiska izmeklējuma palīdzību, gan arī ar citām metodēm.

Diabētiskās ortostatiskās hipotensijas diagnostikai izmanto asinsspiediena noteikšanu guļus stāvoklī un pēc straujas piecelšanās.

Tāpat diabētiskās autonomās neiropātijas diagnostikai izmanto elektromiogrāfiju, kas nosaka muskuļu reakciju uz elektriskiem impulsiem, un neirogrāfiju, lai noteiktu impulsu pārvadīšanas ātrumu pa nervu.

Diabētiskās autonomās neiropātijas ārstēšana

Diabētisko autonomo neiropātiju ārstē, vispirms panākot labāku un stabilu cukura diabēta kompensāciju, lai aizkavētu nervu bojājumu progresēšanu.

Katra orgāna un orgānu sistēmas neiropātijas ārstēšanai izmanto atšķirīgus medikamentus un dzīvesveida ieteikumus.

Piemēram, gastroparēzes ārstēšanai nepieciešams veikt izmaiņas diētā, samazinot šķiedrvielu un tau­ku daudzumu uzturā, ēdot mazās porcijās 6 reizes dienā, lai uzlabotu uz­ņemtā ēdiena virzīšanos cauri kuņģa un zarnu traktam un tā uzsūkšanos. Šāda diēta palīdz arī uzlabot dzīves kvalitāti, jo diabēta pacientam retāk ir slikta dūša un vemšana, kā arī stabilizējas glikozes līmenis asinīs. No medikamentiem gastroparēzes ārstēšanai izmanto tādus, kas paātrina kuņģa iztukšošanos. Urīnpūšļa neiropātijas gadījumā izmanto citu grupu medikamentus, kas sekmē urīnpūšļa iztukšošanos. Ortostatisko hipotensiju ārstē ar medikamentiem vai arī ar kompresijas zeķbikšu izmantošanu, kas kavē asinsspiediena pazemināšanos, pieceļoties stāvus.

Pats svarīgākais! Nedomājiet par to, ka slikta dūša pēc ēšanas ir ārstējama, kā to saka reklāmas rullītī, bet informējiet par to ārstu. Iespējams, jums nepieciešamas pavisam citas zāles. Sadarbība ar ārstu un savlaicīga diabēta sarežģījumu diagnostika palīdz atgūt dzīves kvalitāti un aizkavēt nervu bojājumu progresēšanu.

Lasiet arī:

Atbildēt

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.