Insulīna rezistence – veselības problēma, ko nedrīkst ignorēt

mm

Larisa Umnova

Rīgas Stradiņa universitātes docente

pavasaris-2017-insulins

Insulīns ir hormons, ko izstrādā aizkuņģa dziedzeris. Tas palīdz kontrolēt glikozes (jeb cukura) līmeni asinīs. Glikoze ir būtisks mūsu organisma enerģijas avots. Visi pārtikas produkti gremošanas procesā sašķeļas līdz aminoskābēm, taukskābēm un glikozei, kas ir nepieciešamas vielmaiņai, šūnu atjaunošanai un imūnsistēmas funkciju nodrošināšanai. Ar pārtiku uzņemtie ogļhidrāti pārvēršas glikozē, kas nonāk asinīs. Ar insulīna palīdzību mūsu organisma šūnas glikozi izmanto kā enerģijas avotu.

Kas ir insulīna rezistence?

Iepriekšējos gadu tūkstošos uzturā lietotoja vairāk salikto ogļhidrātu (piemēram, dārzeņus) un olbaltumvielu (piemēram, gaļu), kas neizraisa krasas glikozes līmeņa svārstības asinīs. Mūsdienās daudzi cilvēki uzturā izmanto gandrīz tikai vienkāršos (jeb rafinētos) ogļhidrātus (piemēram, miltu izstrādājumus, saldumus), kuru lietošana noved pie straujas cukura līmeņa paaugstināšanās asinīs. Tāpēc aizkuņģa dziedzeris izdala lielu daudzumu insulīna, bez kā šūnas nevar izmantot glikozi. Tādējādi organisms normalizē cukura līmeni asinīs, aizvadot glikozi uz šūnām, kur tā kalpo par enerģijas avotu. Tomēr ar laiku vairs nepietiek ar pastiprinātu insulīna ražošanu. Šūnas nespēj insulīnu atbilstoši izmantot, un cukurs asinīs arvien paaugstinās. Ja organismā rodas šī “kļūme”, to sauc par insulīna rezistenci (jeb audu nejutīgumu pret insulīnu), tiek traucēts šūnu metabolisms un var attīstīties 2. tipa cukura diabēts. Tāpēc insulīna rezistenci ir svarīgi konstatēt pēc iespējas agrāk.

Insulīna rezistences attīstības iemesli

Kaut gan insulīna rezistences attīstības visi iemesli nav zināmi, zinātnieki ir nonākuši pie secinājuma, ka galvenie vaininieki ir iedzimtība, mazkustīgs dzīvesveids un liekais ķermeņa svars. Insulīna rezistences attīstības risks palielinās šādos gadījumos:

  • 2. tipa cukura diabēta saslimšanas gadījumi tuvu radinieku vidū;
  • paaugstināts asinsspiediens;
  • aptaukošanās (vīriešiem, kam vidukļa apkārtmērs ir lielāks par 102 cm, un sievietēm – lielāks par 88 cm);
  • paaugstināts holesterīna līmenis;
  • gestācijas diabēts (jeb cukura diabēts grūtniecības laikā);
  • sirds un asinsvadu slimības;
  • dislipidēmija (lipīdu vielmaiņas traucējumi);
  • smēķēšana.

Pat ja minēto faktoru nav, nesabalansēta uztura gadījumā var attīstīties insulīna rezistence. Rafinētie ogļhidrāti, ko cilvēks uzņem, piemēram, ar baltmaizi, makaroniem, saldajiem gāzētajiem dzērieniem, gatavajām mērcēm un daudziem citiem produktiem, veicina vielmaiņas traucējumus. Pārmērīgi lietojot šos produktus, organismam ir nepieciešams vairāk insulīna, lai sabalansētu cukura līmeni asinīs. Ar laiku šūnas kļūst mazāk jutīgas pret insulīnu un spēj mazāk izmantot asinīs esošo glikozi.

Kā kontrolēt insulīna rezistenci?

Būtiska nozīme ir insulīna rezistences savlaicīgai diagnostikai, tad nav par vēlu mainīt dzīvesveidu un novērst 2. tipa cukura diabētu ar visām no tā izrietošajām sekām. Iepriekš minēto riska faktoru esamības gadījumā ir jādodas pie ārsta, lai veiktu cukura diabēta diagnostiku. Iepazīstoties ar slimības vēsturi, kā arī veicot laboratorijas analīzes, ārsts varēs noteikt, vai pacientam ir traucēta jutība pret insulīnu.

Galvenie ieteikumi, kas palīdz novērst insulīna rezistences attīstību:

  • Vairāk kustieties! Fiziskie vingrinājumi veicina normāla insulīna līmeņa un hormonālā līdzsvara uzturēšanu, kā arī labvēlīgi iedarbojas uz vielmaiņu.
  • Centieties ēst vienā un tajā pašā laikā un lietojiet uzturā vairāk šķiedrvielu (piemēram, dārzeņus, graudaugu produktus, pākšaugus, zaļumus).
  • Mazāk lietojiet vienkāršos cukuru saturošus produktus un citus vienkāršos ogļhidrātus (piemēram, saldumus, ātrās ēdināšanas produktus, saldos gāzētos dzērienus, mērces).
  • Insulīna rezistences samazināšanai būtiskas ir neaizstājamās taukskābes. Organismam veselīgi tauki ir, piemēram, treknajās zivīs, riekstos, avokado un linsēklās.
  • Atsakieties no kaitīgiem ieradumiem – pārmērīgas alkoholisko dzērienu lietošanas un smēķēšanas.
  • Veltiet pietiekami daudz laika veselīgai atpūtai un miegam.

Mikroelements hroms un insulīna rezistence

Pētījumi liecina, ka hroma trūkums pastiprina insulīna rezistences attīstību, jo šis mikroelements aktīvi piedalās organisma vielmaiņas procesos, kas regulē glikozes līmeni asinīs. Ja organismā ir vērojams hroma trūkums, palielinās tieksme pēc saldumiem, bet pastiprināta cukura lietošana savukārt vēl vairāk samazina hroma rezerves.

Hromu satur brokoļi, rieksti, rozīnes, kā arī to var uzņemt ar farmaceitisko preparātu palīdzību. Saskaņā ar Eiropas Pārtikas nekaitīguma ie­stādes (EFSA) komisijas atzinumu, organiski saistītais hroms, kas ir iegūts no rauga, bagātinot to ar hromu (ChromoPrecise®), uzsūcas līdz pat 10 reizes labāk nekā citi hroma avoti.

Vairāk par hromu un insulīna rezistenci lasiet Pernilles Lundas grāmatā “Kā kontrolēt cukura līmeni asinīs un svaru”. Grāmatu var pasūtīt šeit www.veselsgars.lv, un to piegādās bez maksas.

You may also like...

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.