Diabēts nav šķērslis!
Gunta Freimane
Psiholoģijas maģistre, “Diabēts un Veselība” atbildīgā redaktore, Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja
Intervija ar Jeļenu Butikovu
Fizikas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta vadošā pētniece, Latvijas Diabēta asociācijas viceprezidente, 1. tipa cukura diabēta paciente
Šis ir pirmais raksts, kurā sākam «Diabēts un Veselība» lasītājus iepazīstināt ar aktīviem cilvēkiem, kuri daudz strādā, aktīvi dzīvo, vienlaikus sadzīvojot ar cukura diabētu, pie tam darbojas arī Latvijas Diabēta asociācijā.
Mūsu pirmais stāsts ir par Jeļenu Butikovu, fizikas zinātņu doktori, Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta vadošo pētnieci, Latvijas Diabēta asociācijas viceprezidenti un nu jau vairāk nekā 18 gadus – 1. tipa cukura diabēta pacienti.
Jeļena ir arī viena no «Diabēts un Veselība» rakstu autorēm, tāpēc viņas vārds lasītājiem jau ir pazīstams.
Kāds ir Tavs cukura diabēta diagnozes noteikšanas stāsts? Mums katram tas ir nedaudz atšķirīgs.
Kad saslimu ar cukura diabētu, man bija 16 gadi. Vecāki, kā tas bijis daudziem cukura diabēta pacientiem, kuri vēl nav pieauguši, uzskatīja, ka man varētu palīdzēt alternatīvā medicīna un teica, lai pārtraucu lietot insulīnu. 2 nedēļas es viņiem arī pakļāvos, injicēju tikai ilgstošas darbības insulīnu, jo fiziski slikta pašsajūta izraisa to, ka nespējam arī pietiekoši skaidri domāt un izvērtēt situāciju. Bez insulīna injekcijām mana pašsajūta kļuva aizvien sliktāka un sliktāka – izteiktas slāpes, bieža urinēšana, nespēks, slikta dūša…
Tajā laikā Latvijā bija pieejama glikozes līmeņa paškontrole, galvenokārt ar teststrēmelēm. Glikometri bija ļoti dārgi, un pašam pacientam vajadzēja salīdzināt teststrēmeles krāsas izmaiņas ar krāsu skalu uz teststrēmeļu kārbiņas. Tas nebija īpaši precīzi, tomēr, arī šādā veidā kontrolējot glikozes līmeni asinīs, redzēju, ka glikozes līmenis aizvien paaugstinājās.
Vēlos brīdināt citus tikko saslimušus jauniešus un viņu vecākus par to, ka nedrīkst pārtraukt insulīna lietošanu un cerēt uz kādu brīnumlīdzekli, kas izārstēs 1. tipa cukura diabētu. Šādu līdzekļu nav! Atbilstoša ārstēšanās jāuzsāk pēc iespējas ātrāk!
Vai cukura diabēts ir ietekmējis Tavus dzīves mērķus, dzīves plānus, ieceres, profesionālo karjeru?
Ja es būtu profesionāla sportiste, tad cukura diabēts noteikti būtu ietekmējis manu dzīvi. Pašlaik man jāņem vērā tas, ka pirms garāka pārgājiena jāsamazina insulīna deva, tāpēc tas savlaicīgāk jāplāno. Tomēr citādi es cukura diabēta ietekmi uz savu dzīvi nekādi neizjūtu. Ikviens cilvēks var reizēm justies slikti, piemēram, saaukstēties vai saslimt ar gripu. Es neslimoju biežāk par citiem maniem darba kolēģiem un līdzcilvēkiem.
Vai Tev ir gadījies izjust kādu īpašu attieksmi no kolēģu, paziņu, citu cilvēku puses, tāpēc ka esi cukura diabēta paciente?
Es nekad neesmu slēpusi no draugiem, kolēģiem un paziņām to, ka slimoju ar cukura diabētu un man reizēm jāveic glikozes līmeņa paškontrole un jāinjicē insulīns. Mani kolēģi parasti paši ir sapratuši, ko šādas darbības nozīmē, jo par cukura diabētu tomēr informācija ir pieejama, par šo slimību sabiedrība ir pietiekami labi informēta. Daži cilvēki ir uzdevuši jautājumus, ko es konkrēti daru un kāpēc tas vajadzīgs. Esmu dzirdējusi, ka citiem mēdz dot daudz padomus gan par to, kā «pareizi dzīvot», gan par to, kā «izārstēties», tomēr mani kolēģi nav tā izturējušies.
Jāņem gan vērā arī fakts, ka strādāju akadēmiskajā vidē.
Kā veidojusies Tava sadarbība ar ārstiem, tai skaitā endokrinologiem?
Uzskatu, ka man paveicies ar ārstiem. Vienmēr esmu saņēmusi gan atbildes uz saviem jautājumiem, gan skaidrojumus, gan arī nosūtījumus uz izmeklējumiem, ja tādi bijuši nepieciešami.
Daudz informācijas gan esmu meklējusi arī pati un ieguvusi, darbojoties Latvijas Diabēta asociācijā un iesaistoties tās starptautiskajās aktivitātēs.
Kā Tev palīdzējusi interese par cukura diabētu, piemēram, par pētījumu rezultātiem, kas veikti šajā jomā?
Ne vienmēr mums pašiem ir iespēja pārbaudīt, vai pētījumos konstatētais dzīvē patiešām īstenojas.
Piemēram, pētījumu rezultāti liecina, ka cukura diabēta kompensācija 1. tipa cukura diabēta pacientiem ir cieši saistīta ar to, cik reizes dienā viņi nosaka glikozes līmeni asinīs. Tomēr teststrēmeles glikozes līmeņa noteikšanai maksā salīdzinoši dārgi, tāpēc nevaram pārbaudīt, vai glikozes līmenis asinīs būtu zemāks, ja to kontrolētu biežāk un attiecīgi – veiktu insulīna devas korekciju pirms ēdienreizes, kā arī injicētu insulīnu pēc ēdienreizes, ja glikozes līmenis asinīs būtu paaugstināts.
Nesen mani pašu iesaistīja pētījumā, kura dalībniekiem izsniedz teststrēmeles bez maksas tik, cik tās nepieciešamas. Un tāpēc pašlaik mans glikētais hemoglobīns ir tik zems, kāds tas nav bijis pēdējos 15 gadus. Pētījuma sākumā glikozes līmenis asinīs bija jānosaka 8 reizes dienā. Man tas šķita pārāk bieži, īpaši apgrūtinoši bija noteikt glikozes līmeni asinīs pēc brokastīm, kad esmu ceļā uz darbu. Pēc tam pētījuma dalībnieki varēja turpināt paškontroli pēc saviem ieskatiem, tāpēc pašlaik kontrolēju glikozes līmeni vidēji 6 reizes dienā. Šādu paškontroles režīmu es nevaru atļauties, ja teststrēmeles jāpērk pašai, bet esmu sapratusi, ka, atbilstoši pētījumu rezultātiem, ar biežāku paškontroli jūtos daudz pārliecinātāka par to, ka cukura diabēts nesagādās liekus pārsteigumus. Man retāk ir hipoglikēmijas, varu labāk veikt paaugstināta glikozes līmeņa korekciju, un arī glikētais hemoglobīns ir tuvāks mērķa līmenim.
Kādi no «diabēta industrijas» jaunievedumiem ir visvairāk ietekmējuši tieši Tavu dzīvi ar cukura diabētu?
Kad man noteica cukura diabēta diagnozi, vēl injicēju insulīnu ar vienreiz lietojamām šļircēm. Visur bija jāņem līdzi insulīna pudelītes un šļirces. Publiskā vietā bija grūti nemanāmi injicēt insulīnu. Tad Latvijā kļuva pieejamas insulīna pildspalvas, sākumā tās bija ar 1,5 ml insulīna kārtridžiem.
Līdz ar insulīna pildspalvu ieviešanu dzīve ar cukura diabētu kļuva daudz, daudz vienkāršāka. Tā bija kā pirmā tehniskā revolūcija.
Tam sekoja glikometru pieejamība, vēl pēc kāda laika – īslaicīgas darbības insulīna analogu preparāti. Ar šiem jaunajiem insulīna preparātiem nebija vairs nepieciešamas starpēdienreizes, un tas bija ļoti izjūtams – vairs nevajadzēja ēst tad, kad to nemaz negribas un tikai tāpēc, ka tas nepieciešams hipoglikēmijas nepieļaušanai.
Īslaicīgas un ilgstošas darbības insulīna preparāti arī samazināja hipoglikēmiju skaitu un tas būtiski uzlaboja manas dzīves kvalitāti.
Kāpēc Tu darbojies Latvijas Diabēta asociācijā?
Vispirms gribu izteikt nožēlu, ka Latvijas Diabēta asociācijā aktīvi darbojas tik maz gados jaunu cilvēku. Var saprast to, ka jauni cilvēki daudz strādā un arī audzina bērnus, tomēr katram no mums ir arī mazliet brīvā laika.
Mēs varam daudz palīdzēt tiem cilvēkiem, kuri nav tik mobili, nelasa angļu valodā un ar datoru ir uz «jūs». Tāpēc es pēc iesaistīšanās asociācijā pārtulkoju latviešu valodā sagatavotos informācijas materiālus uz krievu valodu, jo informācijas trūkums krievu valodā ir īpaši jūtams, un ir svarīgi, lai visi Latvijā dzīvojošie cukura diabēta pacienti būtu vienā informācijas telpā. Diemžēl Krievijas interneta resursos pieejamā informācija ne vienmēr ir balstīta uz mūsdienu pētījumu rezultātiem.
Turklāt darbošanās asociācijā dod man iespēju iepazīties ar ļoti daudziem interesantiem cilvēkiem gan Latvijā, gan ārvalstīs no absolūti dažādām profesijām, kurus visbiežāk saista tikai viens fakts – viņi visi ir cukura diabēta pacienti. Tas dod ļoti interesantu pieredzi, kontaktus, informāciju.
Kādi ir Tavi hobiji?
Es mīlu garas pastaigas pa mežu, gar jūru. Man patīk laivošana, kaut gan kā daudzi cilvēki varu teikt, ka brīvu laiku saviem hobijiem ne vienmēr izdodas izbrīvēt. Tagad aizraujos arī ar spāņu valodas apguvi.
Manas dzīves neatņemama sastāvdaļa ir mūzikas baudīšana. Tā mani ļoti ietekmē un tiešām palīdz uzlabot garastāvokli grūtajos brīžos. Kad pārcēlos uz jaunu dzīvokli, uzreiz pēc dīvāna un skapja nopirku pastiprinātāju un akustisko sistēmu.
Kaut arī slimoju ar cukura diabētu jau ilgi, un gandrīz katrai ar diabētu saistītai lietai ir savs algoritms, arī man dažreiz sakrājas nogurums no sīkumiem, par kuriem veselam cilvēkam nav jāuztraucas. Kad liekas, ka nekam nepietiek laika, bet vēl jāpievēršas diabēta rutīnai, es iedomājos par Sida Bareta, B. B. Kinga, Džonija Keša un Endrū Loida Vēbera nesalīdzināmi straujo dzīves ritmu un mēģinu savu ikdienu uztvert mierīgāk.
