Dzelzs deficīta anēmija: tas ir stāsts ne tikai par sarkaniem un ziliem eritrocītiem

Vai mazasinība jeb, svešvārdā nosaucot, anēmija ir izplatīta slimība?

Vārds «anēmija» tulkojumā no grieķu valodas nozīmē – «asins trūkums». Īstenībā anēmijas (jeb mazasinības) gadījumā asins apjoms parasti nav kļuvis mazāks, asins trūkuma nav, bet gan pietrūkst hemoglobīna un/vai eritrocītu. Ja asins tilpums ir samazināts (piemēram, akūtas asiņošanas laikā), šādu stāvokli sauc par hipovolēmiju – tā nav mazasinība!

Mazasinība ir visbiežāk sastopamā asins slimība pasaulē. Dažos reģionos (arī atsevišķos Latvijas apvidos) šī kaite piemeklē turpat vai 1/4 cilvēku, un biežāk ar to sirgst sievietes.

Mazasinība biežāk ir kādas citas slimības simptoms, proti, mazasinība nav slimība, bet tās pazīme. Tātad, konstatējis anēmiju, ārsts nedrīkst samierināties ar sasniegto, viņa uzdevums ir atrast anēmijas cēloni. Mazasinību var izraisīt dažādas slimības, un anēmijas ārstēšanas pamatnosacījums ir likvidēt (jeb precīzāk ir teikt – novērst) slimību vai cēloni, kuru dēļ radusies anēmija.

Kāda ir mazasinības būtība?

Vienam iekšējam orgānam ir šķidra konsistence. Šis orgāns ir asinis. Tāpat kā citi iekšējie orgāni – aknas, sirds, plaušas, smadzenes, nieres – arī asinis sastāv no dažādām šūnām. Visvairāk asinīs ir eritrocīti.

Šīm šūnām patīk «draiskoties» – līdzīgi modes dāmiņām eritrocīti ik pēc noteikta brīža pārkrāsojas un no sarkaniem kļūst par zilganiem, tad atkal par sarkaniem, vēlāk no jauna par zilganiem un tā draiskojas visu savu 90–120 dienu mūžu.

Eritrocītiem raksturīgo krāsu piešķir hemoglobīns. Plaušās pie dzelzs piesaistās skābeklis un līdz ar to asinis nokrāsojas sarkanā krāsā. Tās ir arteriālās asinis. Ja dzelzij skābekli atņem, kas notiek iekšējo orgānu, muskuļu u. c. šūnās, hemoglobīns un eritrocīti kļūst zili. Tās ir venozās asinis. Tātad romānu rakstnieki, sacīdami, ka daudziem asinis ir sarkanas, bet dažiem – zilas, drusku mānās. Visiem cilvēkiem ir gan sarkanas, gan zilas asinis.

Secināsim, ka būtiska hemoglobīna sastāvdaļa ir dzelzs. Slikti ir, ja dzelzs trūkst, bet slikti ir arī tad, ja dzelzs ir pārlieku daudz. Tāpēc vesela cilvēka organismā dzelzs kopējais daudzums ir stabils, apmēram 4–6 grami.

Kā dzelzs nonāk organismā?

Dzelzs ieejas vārti atrodas divpadsmitpirkstu zarnas gļotādā. Tikai šai gremošanas trakta segmentā gļotādas bārkstiņepitēlija šūnām ir īpašs kanāls (pat divi dažādi kanāli), pa kuriem dzelzs «ielaužas» organismā, un tikai šais kanālos organisms spēj regulēt ieplūstošās dzelzs plūsmas ātrumu.

Tomēr organismā var nonākt atšķirīgs dzelzs daudzums. Kādā veidā cilvēka ķermenī tiek uzturēts stabils dzelzs daudzums?

Māte daba stipri parūpējusies, lai cilvēks spētu uzturēt nemainīgus dzelzs krājumus un dāvājusi mums ļoti asprātīgu dzelzs daudzuma regulējošu mehānismu. Ja dzelzs krājumi ir samazinājušies, dzelzij tiek ļauts lielā daudzumā iekļūt organismā, bet, ja dzelzs ir sakrājusies pārlieku daudz, dzelzs iekļūšana organismā tiek kavēta. Īpašu atveru vai caurumu, pa kuriem liekā dzelzs varētu izdalīties no organisma, mums nav. Vesels cilvēks nespēj izmēzt lieko dzelzi ne caur ādu, ne matiem, ne caur elpceļiem vai zarnu traktu. Dzelzs zūd tikai varmācīgā ceļā, piemēram, stipru mēnešreižu, traumas izraisītas asiņošanas laikā, noloboties atmirušām epitēlijšūnām, cītīgi tīrot zobus. Tātad dzelzs krājumu regulēšanas princips ir uzņemt no ārienes vai neuzņemt.

Sarkanie eritrocīti satur skābekli, bet zilie to ir zaudējuši

Savādi, ka vielu, kas regulē dzelzs plūsmas ātrumu pa divpadsmitpirkstu zarnas epitēlijšūnu kanāliem, izstrādā nevis divpadsmitpirkstu zarna, bet gan aknas! Aknām nav tiešas saskares ar divpadsmitpirkstu zarnas gļotādu, aknas no divpadsmitpirkstu zarnas šķir paliels attālums. Un tomēr lēmumu par dzelzs uzsūkšanās tempu pieņem aknu šūnas – hepatocīti, kas izstrādā lielākā vai mazākā daudzumā dzelzs uzsūkšanos regulējošu vielu hepcidīnu. Ja organismam dzelzs trūkst, aknas hepcidīnu neizstrādā (vai izstrādā maz) un dzelzs uzsūkšanās netiek traucēta. Bet, ja dzelzs krājumi ir uzpildīti, aknas sintezē hepcidīnu lielā daudzumā un dzelzs uzsūkšanās divpadsmitpirkstu zarnā tiek kavēta.

Kāpēc bieži mazasinība rodas pēc dažādiem iekaisuma procesiem, kas cukura diabēta pacientiem rodas biežāk kā cilvēkiem bez cukura diabēta?

Hroniska iekaisuma gadījumā aknas sintezē daudz hepcidīna, tādēļ dzelzs uzsūkšanās tiek kavēta un iekaisumam pievienojas anēmija.

Daudzu slimību gadījumā ir sama­zināts eritrocītu skaits un/vai hemo­globīna daudzums. Tad asinis kļūst bālākas. Šādu stāvokli sauc par anēmiju jeb mazasinību.

Ja dzelzs pietiek, hepcidīna ir daudz un dzelzs uzsūkšanās ir kavēta; ja dzelzs ir maz, hepcidīna ir maz un dzelzs labi uzsūcas

Kā nosaka mazasinības diagnozi?

Mazasinības diagnostika ir vienkārša: jāveic asins analīze. Ja asins­ainā, pirmkārt, atrod, ka eritrocītu ir mazāk par 4,5 miljoniem vienā mililitrā un/vai, otrkārt, hemoglobīna koncentrācija vīriešiem kļuvusi mazāka par 13 g/dl (grami/decilitrā), bet sievietēm – mazāka par 12 g/dl, tad pacientam ir mazasinība jeb anēmija.

Kādas ir anēmijas pazīmes?

Ļoti bieži anēmijai nav raksturīgu pazīmju. Biežākās anēmijas izpausmes ir nespēks, koncentrēšanās grūtības – tie ir simptomi, kas sastopami ne vien mazasinības, bet arī ļoti daudzu citu slimību gadījumā. Galu galā arī veselu cilvēku – pat tad, ja viņam nav ne miņas no anēmijas – var piemeklēt nogurums, nespēks, vājums, slinkums. Ja anēmijas slimniekam šie simptomi nav pārlieku stipri, slimnieks tiem piemērojas un vairs pat neapjauš, ka viņa dzīve daudzus gadus saistās ar nogurumu, nespēku, sliktām darbaspējām. Slimniekam šķiet, ka «tā tam jābūt», un viņš pat nemeklē ārsta palīdzību. Šādos gadījumos arī ārstam var neienākt prātā anēmijas diagnoze, un šī viegli atrodamā kaite netiek pamanīta gadiem ilgi. Manā praksē nereti gadījies, ka pēc anēmijas likvidēšanas slimnieks ir stipri pārsteigts, jo tikai tagad, pēc daudziem gadiem īsti sapratis, ka viņu veselu mūžību bija mocījusi anēmija un cik laba pašsajūta ir pašreiz, kad anēmijas nav, spēka ir papilnam un nespēks zudis.

Tiesa, nereti mazasinība sevi pieteic skaļi, nespēks ir mokošs, stiprs reibonis, ģībonis, ātra sirdsdarbība, āda un gļotādas asinsvadu sašaurināšanās dēļ ir bālas. Šais gadījumos nav grūti iedomāties, ka slimniekam, iespējams, ir anēmija, un vienkārša asins analīze sniedz pārliecinošu atbildi uz jautājumu.

Vai anēmija jāārstē pie asins slimību speciālista – hematologa?

Daudz biežāk ārstu redzeslokā nokļūst tādas anēmijas, par ko atbild ģimenes ārsti, internisti, gastroenterologi, ķirurgi, onkologi. Speciālista palīdzība jāmeklē tikai neskaidros, grūti ārstējamos anēmijas gadījumos.

Anēmiju droši vien nevar izārstēt vienā dienā. Tam vajadzīgs laiks.

Ko darīt, ja anēmijas pacientam vienlaikus nepieciešami medikamenti, kas paši par sevi var radīt nespēku, muskuļu atslābumu un tā vēl vairāk pastiprināt nogurumu, nespēku, sliktas darbaspējas?

Runa ir, piemēram, par cilvēkiem dažādās situācijās nepieciešamiem nomierinošiem medikamentiem.

Anēmijas pacientiem, tāpat kā jebkuriem citiem pacientiem, ieteicams apmeklēt ārstu, kurš pārzina prettrauksmes un citu grupu preparātus. Mūsdienās pieejami medikamenti, kas ir «nomierinoši», iedarbojas pret trauksmi un vienlaikus – aktivizējoši, pat uzmundrinoši. Tie neizraisa muskuļu atslābumu un vēlēšanos snauduļot. Iespējams, īpaši mūsdienu medikamentu pazinēju būtu jāmeklē cukura diabēta pacientiem, jo arī cukura diabēts un tā sarežģījumi bieži vien izraisa nespēku un nogurumu, ko neviens no mums nevēlas pastiprināt. Šodien tas nav nekas neiespējams.