Kāpēc pacienti ar cukura diabētu ne vienmēr sasniedz labu diabēta kompensāciju?

mm

Gunta Freimane

Psiholoģijas maģistre, “Diabēts un Veselība” atbildīgā redaktore, Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja

anatolijs_lucenko_foto

Intervija ar Anatoliju Lucenko

Endokrinologu, A. Lucenko endokrinologa prakse, Liepāja

rudens-2017-kompensacija

Endokrinologam Anatolijam Lucenko ir vairāk nekā 40 gadu ilga pieredze cukura diabēta pacientu ārstēšanā. Skaidrojot to, kāpēc cukura diabēta pacienti nesasniedz labu diabēta kompensāciju, pieredzes bagātais endokrinologs stāsta gan par saviem pacientiem un viņu likteņiem, gan arī par Veselības ministrijas nevēlēšanos risināt cukura diabēta pacientu aprūpē jau gadu desmitiem aktuālas problēmas.


Zināms, ka viens no nosacījumiem labas cukura diabēta kompensācijas sasniegšanai ir paškontrole – regulāra glikozes līmeņa kontrole asinīs. Kādi ir jūsu vērojumi un pārdomas par šo jautājumu?

A. Lucenko: Manuprāt, cukura diabēta pacientu paškontroli būtiski ietekmē pieejamības trūkums. Pacientiem ir ļoti daudz jāmaksā gan par teststrēmelēm (pacientiem, kuri ārstējas ar insulīna preparātiem, līdzmaksājums ir 25 %, bet pacientiem, kuri ārstējas ar tabletētiem preparātiem glikozes līmeņa pazemināšanai – 50 %), gan adatām, insulīna injicēšanas ierīcēm, gan arī par dažādiem izmeklējumiem un speciālistu konsultācijām saistībā ar diabēta ārstēšanu.

Ja pacientam jautāju par sliktas cukura diabēta kompensācijas – augsta glikētā hemoglobīna (jeb HbA1c) cēloņiem, viņš visbiežāk atbild, ka šķērslis ir dažādi dzīves apstākļi, nav laika pietiekoši bieži kontrolēt glikozes līmeni asinīs vai arī – tas vienkārši aizmirstas. Arī diabēta paškontroles dienasgrāmata aizmirsusies mājās. Tā ir standarta atbilde. Iespējams! Tomēr, kad nonāku līdz recepšu izrakstīšanai, tad pacients vēlas receptes tikai medikamentiem un apgalvo, ka teststrēmeles viņam vēl ir un nav nepieciešamas. Kā tad tā? Pacienti vienkārši nevar atļauties iegādāties teststrēmeles! Šāda situācija radās, kad krīzes gados palielināja līdzmaksājumu teststrēmelēm. Pacientu izdevumi par veselības aprūpi pieaug, un cukura diabēta pacienti nevar atļauties to, kas cukura diabēta ārstēšanai būtu ļoti nepieciešams, jo bez glikozes līmeņa paškontroles rezultātiem nav iespējams izvērtēt ārstēšanu, medikamentu devas.


Vai pacienti spēj samaksāt līdzmaksājumu par medikamentiem?

A. Lucenko: Par dažiem medikamentiem pacientu līdzmaksājums sasniedz 30 EUR. Ja medikaments pacientam varētu sekmēt diabēta ārstēšanas mērķu sasniegšanu, es varu to pacientiem rekomendēt, un bieži vien pacienti ir priecīgi par to, ka parādījusies jauna iespēja, tāpēc ar entuziasmu uzsāk ārstēšanos. Tomēr, kaut arī rezultāti parasti ir labi, viņi nereti pārtrauc ārstēšanos, jo līdzmaksājums tomēr ir pārāk liels.


Varētu rasties jautājums, vai tas ir taisnīgi, ka cukura diabēta ārstēšanai paredzētiem medikamentiem noteikta 100 % valsts kompensācija, tomēr par dažiem medikamentiem jāmaksā tik liels līdzmaksājums, kaut arī šajā gadījumā nav runa, piemēram, par konkrētā medikamenta cenas atšķirību no t. s. references medikamenta (vislētākā kompensējamo zāļu sarakstā iekļautā preparāta).

A. Lucenko: Arī ārsts, izrakstot cukura diabēta pacientiem dārgākus medikamentus, dzīvo pastāvīgā stresā, jo regulāri no Nacionālā Veselības dienesta saņem vēstules par to, ka ir pārtērējis t.s. “kvotu” – summu, kas atvēlēta medikamentu izrakstīšanai. Es gribu ārstēt cukura diabēta pacientus tāpat kā visās citās pasaules valstīs, tomēr Latvijā vēl saglabājas dažādi ierobežojumi.


Kādi vēl ir jūsu vērojumi par problēmām, kas apgrūtina labas diabēta kompensācijas sasniegšanu?

A. Lucenko: Pēdējos gados būtiski ir palielinājies to cukura diabēta pacientu skaits, kuriem insulīna injekciju vietās izveidojas lipohipertrofija – zem­ādas audu sabiezējumi un to apjoma palielināšanās, kas padara insulīna uzsūkšanos no zemādas audiem neprognozējamu. Lipohipertrofijas cēlonis ir insulīna injekciju veikšana vienā un tajā pašā vietā. Apgūstot insulīna injekciju tehniku, cukura diabēta pacienti tiek apmācīti par to, cik liela nozīme ir injekciju vietu maiņai. Atkal varētu jautāt, vai tiešām cukura diabēta pacienti nerūpējas par sevi? Tomēr, ja sākam pacientu izjautāt, tad izrādās, ka valsts neapmaksā adatas insulīna injicēšanas ierīcēm. Pacienti saņem vienu adatu katram insulīna kārtridžam (piecas adatas uz vienu insulīna preparātu iepakojumu), bet, iegādājoties adatas papildus, par katru! jāmaksā vidēji 0,20 centi. Ja cukura diabēta pacientam dienā jāveic 4–5 insulīna injekcijas, tad izmaksas sasniedz 1 EUR/dienā. Būtu nepieciešams novērst šādus ekonomiskus kompensācijas sistēmas radītus šķēršļus labas diabēta kompensācijas sasniegšanai.


Kā jūs savā praksē izglītojat cukura diabēta pacientus un motivējat viņus kontrolēt cukura diabētu, sadarboties ar ārstu, lai sasniegtu labu diabēta kompensāciju?

A. Lucenko: Cukura diabēta pacientiem ir nepieciešama regulāra, periodiska apmācība – ne tikai sākotnēji, pēc saslimšanas ar cukura diabētu, bet arī atkārtoti, jo mainās ārstēšanā lietotās tehnoloģijas, mainās pacienta ārstēšana un pacients daudz ko aizmirst. Pacientu apmācībai būtu ļoti nepieciešams valsts finansējums – gan diabēta apmācības māsas algošanai, gan arī apmācības programmas realizēšanai, piemēram, konkrētā reģionā, grupās vai individuāli. Pašlaik endokrinologs, tai skaitā arī es, bieži veic arī māsas darbu – konsultācijas laikā nosakа pacientam glikozes līmeni asinīs, iztaujā un izskaidro par diētas plānu, piemēram, maizes vienībām, maizes vienības un insulīna attiecību dažādās ēdienreizēs, jo cukura diabēta pacienti šādus jautājumus aizmirst un tie ir periodiski jāatkārto, jāatgādina, cik liela ir to nozīme labas diabēta kompensācijas sasniegšanā. Bet tam nepietiek ar konsultācijai atvēlētām 20 minūtēm! Bieži vien sarunai ar pacientu un apmācībai vajadzīga stunda. Tāpēc es pats maksāju algu diabēta apmācības māsai. Un vienu reizi 2–3 nedēļās mēs apmācām cukura diabēta pacientus, kuriem nesen diagnosticēts cukura diabēts un jāsniedz pamatinformācija, kas pacientiem nepieciešama pašaprūpei un paškontrolei.


Kā jūs sadarbojaties ar cukura diabēta pacientiem, kuri neievēro jūsu rekomendācijas, ieteikumus?

A. Lucenko: Arī nelīdzestīgo, nepaklausīgo pacientu vajag izglītot. Arī tad, ja pacients ver durvis ar kāju un uzreiz deklarē, ka viņam neko nevajag, tikai recepti, jācenšas viņu apmācīt, jo citādi diabēta pacients var pārtraukt apmeklēt ārstu un mēs nezinām, kāds būs šo cilvēku liktenis. Esmu dzirdējis, ka daži ārsti neizraksta cukura diabēta pacientiem receptes, ja pacients neuzrāda diabēta paškontroles dienasgrāmatu, tomēr savulaik docents Agnis Štifts mani mācīja, ka tas nav pareizi, un arī pašlaik es tā uzskatu. Ārsts nav cukura diabēta pacienta ienaidnieks, ārstam un cukura diabēta pacientam ir jāsadarbojas, lai pacienta dzīve ar cukura diabētu būtu labāka.


Kas palīdz cukura diabēta pacientiem ievērot ārsta ieteikumus par medikamentu regulāru lietošanu, sadarbojoties ārstēšanas mērķu sasniegšanā?

A. Lucenko: Cukura diabēta pacientiem bieži ir jālieto daudz medikamentu. Piemēram, diabēta pacientiem ar diabēta izraisītu nieru bojājumu jeb diabētisko nefropātiju izrakstām AKE inhibitoru grupas medikamentus, kas palēnina diabētiskās nefropātijas progresēšanu. Tāpat diabēta pacientiem dažkārt jālieto medikamenti holesterīna līmeņa pazemināšanai. Un, protams, tabletētie medikamenti dažādās kombinācijās kopā ar insulīna preparātiem vai tikai insulīna preparāti glikozes līmeņa pazemināšanai asinīs. Pie tam pētījumi par cukura diabēta sarežģījumu attīstību ilgtermiņā (piemēram, 20 gadu laikā) liecina, ka sarežģījumu attīstība ir lēnāka, ja ārstēšana ar tabletētiem medikamentiem tiek laikus intensificēta – tiek izmantotas dažādu tabletēto medikamentu kombinācijas ārstēšanas mērķa sasniegšanai. Savukārt pacientu gatavība ievērot ārsta rekomendācijas samazinās, ja ir jālieto lielāks medikamentu skaits. Mūsdienās ir pieejams jauns risinājums – kombinētie medikamenti, kur vienā tabletē iekļauti preparāti gan paaugstināta asinsspiediena un holesterīna līmeņa, gan cukura diabēta ārstēšanai. Nav vairs jāņem kaudze tablešu, un mājas mazāk līdzinās aptiekas filiālei, ārstēšanās notiek bez pārtraukumiem, tāpēc arī rezultāti un dzīves kvalitāte ir labāka. Pacienti bieži nav informēti par iespēju lietot kombinētos preparātus, tāpēc jautājiet par to savam endokrinologam!


Kā jūs vērtējat Veselības ministrijas ieceri nedot vairs iespēju cukura diabēta pacientiem apmeklēt endokrinologu kā tiešās pieejamības speciālistu?

A. Lucenko: Uzskatu, ka tas ir nepareizi, jo ģimenes ārsti nepārzina tik labi kā endokrinologi cukura diabēta ārstēšanā izmantoto medikamentu iespējas un to kombinēšanu. Pie tam šie medikamenti ir dārgi, tāpēc tie efektīvi jāizmanto! Iespējams, endokrinologiem ir jāapmaksā lielāks konsultāciju skaits, jo pašlaik rinda pie endokrinologa ir četri mēneši. Un katru mēnesi es saņemu vēstuli no Nacionālā Veselības dienesta, ka noteiktu skaitu no konsultācijām, ko esmu sniedzis, valsts neapmaksās, jo esmu pārsniedzis man noteikto “kvotu”, ierobežojumus. Tomēr ļoti daudzus jautājumus Veselības ministrija nerisina jau gadu desmitiem. Piemēram, cukura diabēta pacienti pēc izrakstīšanās no slimnīcas nesaņem kompensējamo medikamentu receptes, dažkārt viņi nav saņēmuši elementāru apmācību par cukura diabētu, viņiem nav glikometra un ne vienmēr ir veikti izmeklējumi, lai pacientiem varētu izrakstīt slimnīcā ieteiktos kompensējamos medikamentus. Šie pacienti nevar gaidīt rindā četrus mēnešus!


Kā jūs vērtējat Latvijas Diabēta asociācijas un citu nevalstisko organizāciju ieguldījumu cukura diabēta pacientu aprūpes uzlabošanā?

A. Lucenko: Pacientu organizācijas veic ļoti nozīmīgu darbu cukura diabēta pacientu izglītošanā un psiholoģiskā atbalsta sniegšanā, tomēr tas nevar aizstāt valsts finansētas diabēta apmācības trūkumu. Valstij ir jāapmaksā diabēta apmācības māsas darbs un jāfinansē diabēta pacientu ambulatora apmācība, kā arī apmācības materiālu sagatavošana un iespiešana.

Cukura diabēta pacientu apmācības sistēmas atjaunošana, līdzmaksājuma samazināšana teststrēmelēm un tabletētiem preparātiem glikozes līmeņa pazemināšanai, kā arī adatu insulīna ievadīšanas ierīcēm iekļaušana kompensējamo zāļu sarakstā ir neatliekami risināmi jautājumi, kas palielinās cukura diabēta pacientu iespējas sa­sniegt labu diabēta kompensāciju.


Endokrinologs un ģimenes ārsts Anatolijs Lucenko cukura diabēta pacientiem iesaka:

  • Regulāri kontrolējiet cukura līmeni asinīs, kā to ieteicis jūsu ārsts!
  • Injicējot insulīnu, dariet to tehniski pareizi un mainiet injekcijas vietu, mainiet insulīna injekciju adatas!
  • Regulāri lietojiet ārsta ieteiktos medikamentus!
  • Ja jums nepietiek naudas medika­mentu iegādei, nekavējoties atklāti pārrunājiet šo situāciju ar savu ārstu, bet nepārtrauciet tos lietot!
  • Mācieties par cukura diabētu, izmantojot visus pieejamos avotus – avīzes un žurnālus, lekcijas un atbalsta grupas pacientu asociācijā, grāmatas un interneta resursus!
  • Jūsu veselība ir atkarīga ne tikai no valsts finansējuma – tā ir arī jūsu pašu rokās!

Lasiet arī:

Atbildēt

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.