Ko par mūsu nierēm stāsta analīžu lapa?

mm

Baiba Vernere

Ārste interniste, P. Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca, Rīgas Stradiņa universitātes rezidente nefroloģijā

mm

Ināra Ādamsone

Nefroloģe, medicīnas doktore, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas hemodialīzes nodaļas vadītāja, RSU pasniedzēja

rudens-2014-analizes

Jebkuram pacientam ar cukura diabētu regulāri jāveic noteikti laboratoriski iz­mek­lējumi, kas norāda uz slimības kom­pen­sācijas pakāpi un ļauj spriest par iespējamiem diabēta sarežģījumiem (skatīt 1. tabulu). Šo izmeklējumu klāstā ir arī vairāki testi, kas ļauj atklāt cukura diabēta izraisītu nieru bojājumu jeb diabētisko nefropātiju (tabulā šie izmeklējumi atzīmēti ar *). Lai savlaicīgi diagnosticētu diabētisko nefropātiju un to sekmīgi ārstētu, laboratoriskie izmeklējumi jāveic savlaicīgi. Izlasiet par izmeklējumiem! Ja domājat, ka jums būtu nepieciešams veikt kādu no izmeklējumiem, bet jūsu ārsts šādu izmeklējumu nav ieteicis, pārrunājiet savus jautājumus ar ģimenes ārstu vai nefrologu! Ārsts jūs uzklausīs un sniegs atbildi par izmeklējumu nepieciešamību.

1. tabula. Laboratoriskie izmeklējumi cukura diabēta pacientiem ar diabētisko nefropātiju

Laboratoriskie izmeklējumi
Glikoze (tukšā dūšā, 2 stundas pēc ēšanas vai citā laikā)
Glikētais hemoglobīns (HbA1C)
Lipīdu rādītāji tukšā dūšā:

  • kopējais holesterīns (KH);
  • augsta blīvuma lipoproteīdu holesterīns (ABL H);
  • zema blīvuma lipoproteīdu holesterīns (ZBL H);
  • triglicerīdi (TG).
Kreatinīns un aprēķinātais glomerulu filtrācijas ātrums (GFĀ ir nieru funkcionālo spēju rādītājs, ko aprēķina pēc formulas, balstoties uz seruma kreatinīna līmeni, vecumu, dzimumu, svaru)*
Mikroalbumnūrijas tests – ļoti neliela olbaltumvielu daudzuma (parasti tas ir olbaltums ko dēvē par albumīnu un ļoti niecīgā daudzumā, ko ar parasto urīna analīzi nevar noteikt) noteikšana urīnā ar īpašām metodēm – teststrēmeli vai kvantitatīvām metodēm*
Urīna analīze:

  • glikozes;
  • ketonvielu;
  • olbaltumvielu;
  • dažādu šūnu (eritrocītu, leikocītu, epitēlija šūnu);
  • un citu struktūru (cilindru, tauku, kristālu) esamība urīnā.*
Urīna uzsējums baktēriju konstatēšanai urīnā (ja klīniski ir urīnceļu infekcijas aina)

Mikroalbuminūrija – pirmais diabētiskās nefropātijas vēstnesis

Mikroalbuminūrijas noteikšana urīnā ir visagrīnākais diabētiskās nefropātijas lab­o­ra­­toriskais kritērijs. Tas nozīmē, ka mikro­­albuminūrija ir pirmā pa­zīme, kas var liecināt par diabētiska nieru bojājuma attīstību, tāpēc šo analīzi ir īpaši svarīgi veikt, ja vēlaties savlaicīgi diagnosticēt diabētisko nefropātiju un uzsākt to ārstēt.

1. tipa cukura diabēta pacientiem mikroalbuminūrijas pārbaude jāveic 5 gadus pēc diagnozes noteikšanas, bet 2. tipa cukura diabēta pacientiem – uzreiz pēc cukura diabēta diagnozes noteikšanas. Mikroalbuminūrija liecina arī par sirds un asinsvadu sistēmas sarežģījumu risku cukura diabēta pacientiem. Pacientiem pat ar ļoti niecīgu albumīna daudzumu urīnā ir paaugstināts sirds un asinsvadu saslimstības un mirstības risks. Tāpēc diabēta pacientiem, kuriem konstatē pat niecīgu albumīna daudzumu urīnā, jāveic sirds un asinsvadu slimību izmeklējumi un ļoti enerģiski jākoriģē sirds un asinsvadu slimību riska faktori.

Mikroalbuminūrijas pārbaudi parasti veic ar vienu no divām metodēm (skatīt 2. tabulu):

  • nosaka albumīna un kreatinīna attiecību atsevišķā urīna porcijā vai arī
  • nosaka albumīna daudzumu 24 stundas vāktā urīna paraugā (šis mērījums ļauj noteikt arī nieru funkcijas rādītāju – kreatinīna klīrensu).

2. tabula. Albumīna daudzuma noteikšanas metodes un to rezultāti urīnā

Kategorija Albumīna: kreatinīna attiecība atsevišķā urīna porcijā (mg/g) Albumīna daudzums 24 stundu urīnā (mg/24 stundās)
Norma <30 <30
Mikroalbuminūrija 30–299 30–299
Klīniska albuminūrija (makroalbuminūrija) ≥300 ≥300

Svarīgi kopā ar ārstu sasniegt asinsspiediena mērķa rādītājus!

Diabētiskās nefropātijas progresēšanu veicina arī paaugstināts arteriālais asins­spiediens, tāpēc cukura diabēta pacientiem regulāri jānosaka arteriālais asins­spiediens.

Diabēta pacientiem mērķa asins­spiediens ir <130/80 mmHg st., bet pacientiem ar kaut nelielu olbaltuma daudzumu urīnā <125/75  mmHg st. Iegaumējiet! Šāds asins­spiediens jā­sasniedz jebkura ve­cu­­ma cukura dia­bēta pacientiem!

Ja asinsspiediens ir tikai nedaudz virs norādītā līmeņa, tad sākotnēji tā samazināšanu var panākt, mainot dzīvesveidu – atmetot smēķēšanu, samazinot lieko ķermeņa svaru, samazinot ar uzturu uzņemtās vārāmās sāls daudzumu, nelietojot alkoholu vai lietojot to ļoti reti, vairāk laika veltot fiziskām aktivitātēm.

Paaugstinoties asinsspiedienam, daļai cukura diabēta pacientu pietiek ar vienas grupas asinsspiedienu pazeminošiem medikamentiem, tomēr bieži jālieto vairāku medikamentu kombinācija. Nevajadzētu baidīties no vairāku medikamentu lietošanas asinsspiediena pazemināšanai, jo pats svarīgākais ir sasniegt asinsspiediena mērķa rādītājus, lai samazinātu paaugstināta asinsspiediena negatīvo ietekmi uz orgāniem un orgānu sistēmām. Visbiežāk cukura diabēta pacientiem asinsspiediena korekcijai lieto angiotensīnu konvertējošā enzīma inhibitoru (AKE I) vai angiotensīna receptoru blokatoru (ARB) grupu medikamentus. Šo grupu medikamenti mazina asinsspiedienu un citus sirds un asinsvadu notikumus (piemēram, insultu, miokarda infarktu). Tā kā AKE I un ARB darbības rezultātā mazinās spiediens nieru kamoliņos, tie mazina arī olbaltumvielu izdali ar urīnu. Pacientiem ar mikroalbuminūriju virs 30 mg/24 stundā iesaka lietot AKE I un ARB arī tad, ja asinsspiediens nav paaugstināts, un medikamentu devām ir jābūt pēc iespējas augstākām, lai panāktu iespējami lielāku labvēlīgo ietekmi uz nieru darbību.

Glomerulārās filtrācijas ātrums – nozīmīgs rādītājs

Tā kā diabētiska nefropātija ir biežākais iemesls hroniskai nieru mazspējai, tad, izvērtējot nieru funkciju, ir svarīgi visiem pacientiem noteikt glomerulārās filtrācijas ātrumu (GFĀ), pēc kura var noteikt nieru slimības stadiju.

Katrā hroniskas nieru slimības stadijā cukura diabēta pacientiem jākontrolē noteikts laboratorisko analīžu klāsts. Skatiet 3. tabulā norādītos laboratoriskos izmeklējumus un to veikšanas biežumu pacientiem ar diabētisko nefropātiju un progresējošu nieru mazspēju.

3. tabula. Laboratorijas izmeklējumi un to veikšanas biežums pacientiem ar diabētisko nefropātiju un progresējošu nieru mazspēju

Izmeklējums Hroniskas nieru slimības stadija
1 2 3 4 5
Arteriālais asinsspiediens Katrā vizītē Katrā vizītē Katrā vizītē Katrā vizītē Katrā vizītē
Kreatinīns Reizi gadā Reizi 6 mēn. Reizi 3 mēn. Ik mēnesi Ik mēnesi
Urīnviela Reizi 3 mēn. Ik mēnesi Ik mēnesi
GFĀ Reizi gadā Reizi 6 mēn. Reizi 3 mēn. Ik mēnesi Individuāli
Mikroalbumīns vai olbaltums urīnā Reizi gadā Reizi 6 mēn. Reizi 3 mēn. Individuāli Individuāli
Urīna analīze Reizi gadā Reizi 6 mēn. Reizi 3 mēn. Individuāli Individuāli
Lipīdu spektra rādītāji (KH, ZBL H, ABL H, TG) Reizi gadā Reizi gadā Reizi gadā Reizi gadā Reizi 6 mēn.
Kālijs –** Reizi 3 mēn. Ik mēnesi Individuāli
Hemoglobīns Reizi gadā Reizi gadā Reizi 6 mēn. Reizi 3 mēn. Ik mēnesi
Feritīns Tikai tad,
ja ir mazasinība
(anēmija)
Reizi 6 mēn. Reizi 3 mēn.
Kalcijs un fosfors Reizi 6 mēn. Reizi 3 mēn. Reizi 3 mēn.
Paratireoīdais hormons Reizi gadā Reizi 6 mēn. Reizi 3 mēn.
Albumīns Reizi gadā Reizi 3 mēn. Reizi 3 mēn.

**1 nedēļu pēc AKE I vai ARB grupas preparātu terapijas uzsākšanas arteriālā asinsspiediena pazemināšanai

Katrā posmā – savi, nozīmīgi ārstēšanas uzdevumi! Tos noteikt palīdz laboratoriskie izmeklējumi!

Pacientiem, kuriem GFĀ ir >90 ml/min, klīniski un laboratoriski nav nieru funkcijas traucējumu, tādēļ mērķis šajā nieru slimības stadijā ir novērst riska faktorus nieru mazspējas progresēšanai.

Ja GFĀ ir 89–60 ml/min, galvenais uzdevums ir, tāpat kā iepriekšējā stadijā, mazināt riska faktorus un novērtēt nieru funkcijas pasliktināšanās ātrumu.

Agrīni klīniskie simptomi ir pacientiem, ja GFĀ ir 59–30 ml/min. Šajā nieru slimības stadijā var izpausties nervu bojājumi, mazasinība, kaulu un minerālu vielmaiņas traucējumi (samazināts kalcija un paaugstināts fosfora līmenis, paaugstināts paratireoīdā hormona līmenis).

Lai koriģētu mazasinību, pacientiem nozīmē eritropoetīna preparātus, lai hemoglobīna līmenis būtu 11–12 g/dl. Ja pacientiem konstatē dzelzs deficītu, arī tas noteikti jākompensē ar dzelzs preparātiem.

Atcerieties, ka tieši savlaicīgi veiktas laboratoriskās pārbaudes palīdz jums kopā ar ārstu nepieļaut dzīves kvalitātes pazemināšanos, sniedzot iespēju dzīvot aktīvāk un ilgāk!

Lasiet arī:

Atbildēt

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.