Mīti un patiesība par laboratoriskiem izmeklējumiem

Analīzes vienmēr jānodod tukšā dūšā.

Mīts – ne vienmēr! Tomēr daudziem izmeklējumiem tas ir svarīgi!

Laboratorisko izmeklējumu iedala trīs nosacītos un savstarpēji saistītos posmos: pirms izmeklēšanas, izmeklēšana un pēc izmeklēšanas. Katrā no šiem posmiem pastāv noteikti faktori, kas var ietekmēt rezultāta precizitāti. Pēc pasaules zinātniskās literatūras datiem, vislielākais tā saucamo kļūdu skaits ir sastopams tieši pirmsizmeklēšanas posmā (līdz pat 70 % no visām ar laboratoriskā izmeklējuma veikšanu saistītām kļūdām). Šis posms ietver, piemēram, atbilstoša laboratoriskā izmeklējuma izvēli, pacienta sagatavošanos izmeklējumam u. c. darbības, kas notiek pirms testēšanas uzsākšanas. Viens no būtiskiem faktoriem ir atbilstoša pacienta sagatavošanās pirms laboratorisko izmeklējumu veikšanas jeb analīžu nodošanas.

Būtiski ir atcerēties, ka ne visiem izmeklējumiem ir nepieciešams, lai tos pacients nodod tukšā dušā un tomēr lielākai daļai no ikdienas laboratoriskiem izmeklējumiem tas būtu ļoti ieteicams, jo var tieši ietekmēt ļoti daudzu izmeklējumu rezultātus, kas var mainīt priekšstatu par pacientu patieso stāvokli.

Pastāv uzskats, ka 12 stundu atturēšanās no maltītes nodrošina kvalitatīvu rezultātu iegūšanu izmeklējumu grupām, kas ir saistītas ar aknu un citu fermentu rādītājiem (piemēram, bilirubīna), lipīdu spektra rādītājiem (piemēram, holesterīns, triglicerīdi), glikozes regulāciju (piemēram, glikozes līmenis asinīs, HbA1c), elektrolītiem (piemēram, kālija, kalcija, fosfora, magnija), hematoloģiju (piemēram, dzelzs rādītājs), nieru testiem (piemēram, urīnviela, kreatinīns). Jāuzsver, ka nebūtu vēlams nodot analīzes, ja vien tas ir iespējams, brīžos, kad organisms ir atūdeņojies jeb dehidratējies, jo tas var ietekmēt, piemēram, elektrolītu (piemēram, nātrijs, kālijs) patiesā līmeņa raksturošanu organismā. Taču nepietiekami uzņemtu šķidruma daudzumu nevajadzētu kompensēt ar kafijas, tējas, saldinātu vai ar citu dzērienu (sulas, kas satur lielu sāls daudzumu, piemēram, tetrapakās nopērkamās tomātu sulas) lietošanu neilgi pirms izmeklējumu veikšanas, jo tas arī var būtiski ietekmēt laboratorisko izmeklējumu rezultātus. Savukārt neliela ūdens daudzuma lietošana pirms laboratorisko izmeklējumu veikšanas ir atļauta, un tā neietekmēs izmeklējumu rezultātus.

Ja ārsts iesaka veikt papildu analīzes, atkal jādodas uz laboratoriju.

Iespējams, tas būs nepieciešams, tomēr ne vienmēr!

Katrs paraugs, piemēram, asinis, urīns vai izkārnījumi, ko esat nodevis laboratorijā, tiek noteiktu laiku un atbilstošā temperatūrā uzglabāts, nodrošinot tā stabilitāti atbilstoši laboratoriskā izmeklējuma (piemēram, pilnā asins aina, aknu fermenti, elektrolīti) prasībām. Medicīniskās laboratorijās ikdienas praksē pastāv situācijas, kad ārstam ir nepieciešams papildus veikt kādu laboratorisku izmeklējumu. Šādās situācijās ārsts informē laboratoriju, kas savukārt novērtē iespēju veikt noteiktu laboratorisku izmeklējumu atbilstoši kvalitatīvas testēšanas nosacījumiem. Ja noteiktu laboratorisko izmeklējumu tomēr nav iespējams veikt, medicīniskās laboratorijas darbinieks informē ārstu par to, ka pacientam uz laboratoriju būs jādodas atkārtoti.

Laboratorijās izmanto vienādu aparatūru, arī normas neatšķiras, tāpēc analīžu rezultātus var salīdzināt.

Mīts!

Viennozīmīgi uz šo jautājumu atbildēt ir grūti, jo mūsdienu medicīnas laboratorijas laboratoriskos izmeklējumus nodrošina ar dažāda veida analizatoriem, kuru pamatā izmantoto metožu principi, no vienas puses, var būt līdzīgi vai pat vienādi, no otras puses – būtiski atšķirties ar dažādiem raksturojošiem statistiskiem rādītājiem. Ja pacientam atkārtoti (periodiski) jāveic noteiktu laboratorisko rādītāju izmeklēšana, ieteicams to veikt vienā un tajā pašā laboratorijā, lai rezultātu interpretācija nesarežģītu diagnozes noteikšanu, slimības gaitas novērtēšanu vai ārstēšanas stratēģijas izvēli.

Urīns analīzei vienmēr jāsavāc no rīta, tūlīt pēc piecelšanās, pirmo reizi urinējot.

Mīts!

Ieteikumi par urīna savākšanas tehniku un nepieciešamo konteineru nogādi laboratorijā atkarīgi no laboratoriskā izmeklējuma veida. Piemēram, klasiskai ķīmiski fizikālai urīna analīzei (ar testa strēmeli) vai mikrobioloģiskai testēšanai rekomendē nodot rīta urīna tā saucamo vidējo porciju. Pacientam pirms urinēšanas jāapmazgājas, jāievēro citi ārsta ieteikumi (piemēram, iepriekš minēto par šķidruma uzņemšanu), kā arī materiāla savākšanu noteiktā konteinerā. Visiem šiem faktoriem ir noteikta nozīme parauga stabilitātes un kvalitatīvas testēšanas nodrošināšanai. Ja urīna analīze jāveic neatliekami, tas kā ietekmējošais faktors arī tiek ņemts vērā rezultātu interpretēšanā.

Laboratorijas analīzes un ekspres­analīzes neatšķiras, tāpēc glikozes līmenim asinīs, ko nosaka ar glikometru, jāsakrīt ar laboratoriskā izmeklējuma rezultātu. Ja tas tā nav, glikometrs ir neprecīzs!

Mīts!

Medicīniskajā literatūrā var sastapt dažādus viedokļus par glikozes līmeņa noteikšanu, izmantojot ekspres­analīzes ar glikometru. Cukura di­abēta pacientu paškontrolei paredzētie glikometri un teststrēmeles nav paredzēti cukura diabēta diagnozes noteikšanai, un tomēr tie ir pietiekami informatīvi neatliekamā situācijā, ārsta apskates laikā, ja ir aizdomas par cukura diabētu, kā arī glikozes līmeņa paškontrolei diabēta pacientiem, taču ar nosacījumu, ja ir ņemti vērā visi ražotāja un vispārīgi ieteikumi par glikozes līmeņa paškontroles tehniku. Tāpat kā laboratorijā, arī paškontroles metode paredz noteiktus sagatavošanās posmus, kas ir saistīti ne tikai ar paša pacienta sagatavošanos (piemēram, roku nomazgāšanu un noslaucīšanu), bet arī glikometra un teststrēmeļu lietošanu (piemēram, jābūt atbilstošai apkārtējās vides temperatūrai un arī teststrēmeles jāuzglabā ražotāja noteiktajā temperatūras režīmā, nepārsniedzot derīguma termiņu). Ekspresanalīzēm ir arī atšķirīgs rezultātu izvērtējums.